SECINĀJUMI
Pavisam pašsaprotams un ļoti vienkāršots secinājums, ka bērnu upurēšana Vecajā Derībā ir pieminētā, bet nekādā gadījumā nav akceptējama darbība no Dieva puses. Ja Dievs pieļautu un akceptētu bērnu upurēšanu, tad Viņš nonāktu absolūtā pretrunā ar piekto bausli – Tev nebūs nokaut! Tā kā jūdu reliģiskajos uzskatos desmit baušļiem ir fundamentāli svarīga nozīme, un ir absolūta ticība tam, ka šos baušļus ir devis pats Dievs un to ievērošana ir Dieva griba, tad apgalvot, ka Dievs akceptē vai vēlas bērnu upurus ir neloģiski un pilnīgi aplami.
Jāsecina, ka teju vienīgais arguments tiem, kas apgalvo, ka Dievs vēlas bērnu upurus, ir Ābrahāma un Ījaba piemērs. Tomēr šī gadījuma rezultāts pierāda, ka, lai gan Dievs ir aicinājis Ābrahāmu uz sava bērna upurēšanu, patiesībā viņš to nemaz nevēlas pieļaut. Līdz ar to var secināt, ka šajā konkrētajā Ābrahāma un Ījaba piemērā var būt runa par ticības pārbaudīšanu, absolūtu paļaušanos uz Dievu. Ja pievēršas teksta dažādām interpretācijām, tad var secināt, ka pilnīgi iespējams Ābrahāms Ījaba upurēšanu saprata kā garīgu aktu, kura laikā vienalga būtu upurēts dzīvnieks. Jebkurā gadījumā šīs piemērs ļauj secināt, ka Dievs ir kategoriski pret bērnu upurēšanu.
Gadījumos, kad Vecajā Derībā ir minēts, ka Izraēla bērni upurē savus bērnus, var secināt, ka šeit ir runa ne tikai par vienkāršu Izraela nepaklausību un Dieva gribas neievērošanu, bet šīs situācijas parāda Izraēlu bērnu sasaite un mijiedarbību ar apkārtējām tautām, kā arī viņu dzīvesveida, reliģijas, kultūras ietekmi uz Izraela tautu. Līdz ar to jāsecina, ka bērnu upurēšanas ainas ar jūdu piedalīšanos parāda arī apkārtējo tautu reliģisko praksi.
…
