Viena no svarīgākajām ekonomiskajām un sociālajām problēmām jebkurā valstī ir bezdarbs. Nodarbinātība un pastāvošais bezdarbs ir saistīti ar iedzīvotāju dzīves līmeni un reālā nacionālā kopprodukta apjomu. Augsts bezdarbs, kas izraisa strauju dzīves līmeņa krišanos, var izraisīt valstī arī sociālo un politisko krīzi ar smagām sekām, tāpēc bezdarbs mūsdienās tiek uzskatīts par nopietnu ekonomikas problēmu. Bezdarbs negatīvi ietekmē ne tikai valsts ekonomiku un cilvēku dzīves līmeni, bet arī katra indivīda morālo stāvokli un spēju nākotnē iekļauties darbaspēka resursos, kas var ietekmēt kopējās valsts ekonomikas attīstību. Latvijā bezdarbs, ko iedzīvotāji līdz neatkarības gadiem nepazina, šobrīd ir kļuvis par ļoti aktuālu tēmu ikvienam valsts iedzīvotājam.
Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir notikušas lielas pārmaiņas visās dzīves jomās, tai skaitā arī valsts ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. Līdz 1990. gadam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet, no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. Pēc neatkarības iegūšanas, 90. gadu sākumā, Latvijā notika pakāpeniska pāreja uz tirgus ekonomiku, tika uzsāktas ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, taču līdz ar šīm pārmaiņām rodas arī jaunas problēmas, kas līdz šim Latvijā nebija pazīstamas. Tā tirgus ekonomikas apstākļos radās viena no Latvijas galvenajām tirgus ekonomikas problēmām – bezdarbs, kas ir arī svarīgs makroekonomiskās nestabilitātes rādītājs.
1992. gada 15. janvārī Latvijā stājās spēkā likums "Par nodarbinātību", un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija.
Pastāv vairāki iemesli, kāpēc bezdarbs tiek uzskatīts par sociālu un ekonomisku problēmu: resursu zudums, nenodarbināto cilvēku ekonomiskās grūtības, personības degradācija u.c. Nelielā apjomā bezdarbam ir jābūt normāla tirgus apstākļos. Kāds vienmēr sev meklēs piemērotāku darbu, kāds centīsies stāties darba attiecībās pirmo reizi u.t.t. Jebkurā momentā kādas darba vietas ir brīvas un ir cilvēki, kas tās meklē un, kas arī necenšas atrast darbu.
Kursa darba mērķis ir izpētīt nodarbinātības rādītājus Latvijas rajonos.
Galvenie uzdevumi izvirzīto mērķu sasniegšanai:
Izpētīt bezdarbu un tā cēloņus no makroekonomiskā viedokļa;
Apkopot informāciju par bezdarba līmeni Latvijas tautsaimniecībā un tās rajonos;
Izanalizēt bezdarba līmeni un bezdarba līmeņa tendences katrā rajonā laika posmā no 1993. gada līdz 2005.gadam.
Nodarbinātība ir ekonomikas pamatproblēma, kas izraisa arī plašu sociālo un politisko rezonansi. Bezdarbs ietekmē ražošanas apjomu, šīs bezdarba izmaksas ir nenosakāmas, bet visai problemātiski ir izmērīt bezdarba sociālās, psiholoģiskās vai morālās sekas [1,190].
Ekonomikas teorijā par nodarbinātu uzskata cilvēku, kam ir regulārs algots darbs, kura faktiskais ilgums var būt, piemēram, viena astoņu stundu darba diena nedēļā. Parasti cilvēki ar „pilnu nodarbinātību” saprot situāciju, kad visiem, kas vēlas strādāt ir darbs, bet mūsdienu ekonomiskajā teorijā šo jautājumu apskata citādi, jo nekad valstī nepastāvēs pilnīga nodarbinātība, jo vienmēr būs cilvēki, kas meklēs labāku darbavietu ar labāku algu un darba apstākļiem. Ekonomiskajā teorijā par pilnīga nodarbinātība nozīmē, ka vienīgie nenodarbinātie ekonomiski aktīvie cilvēki ir tie, kas maina darbavietu. …
