Labklājība paver cilvēkam iespējas dzīvot piesātinātu, interesantu dzīvi, tāpēc darbs un darba samaksa kā materiālais labklājības avots ieņem ļoti nozīmīgu vietu cilvēka dzīvē.
Pilnīgas nodarbinātības sasniegšana ir viens no galvenajiem valsts makroekonomiskās politikas uzdevumiem. Nodarbinātība nodrošina cilvēkus ar iztikas līdzekļiem, profesionālo attīstību un socializācijas iespējām, vienlaicīgi sekmējot uzņēmējdarbības un valsts kopējo attīstību.
Šajā darbā centīšos noskaidrot ko nozīmē dažādi ar bezdarba jautājumu saistīti termiņi, bezdarba formas, kādas var būt bezdarba sekas. Apskatīšu bezdarba situāciju laika posmā no 2001. – 2005. gadam, Latvijas darbaspēka tirgu, to kāda ir reālā situācija atsevišķu iedzīvotāju grupām un cik viegli tām ir atrast darbu. Tāpat aplūkošu jautājumu, ko valsts dara, lai samazinātu bezdarbnieku skaitu.
Bezdarba un nodarbinātības tēma man šķita saistoša un es par to rakstīju, jo man liekas, ka tā ir ļoti aktuāla problēma Latvijā, jo liels Latvijas iedzīvotāju skaits nav nodarbināti vai nav apmierināti ar to darbu vai darba samaksu, kas viņiem pašlaik ir. Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos bieži vien iedzīvotāji meklē iespēju vairot ienākumu, strādājot papildus.. Strādāt interesantā darbā un saņemt par to augstu darba algu ir viena no Latvijas iedzīvotāju galvenajām vēlmēm.
Bezdarbs – sociāli ekonomiska parādība un izpaužas kā ekonomiski aktīvās iedzīvotāju daļas aiziešana no darba tirgus. Šāda indivīda rīcība var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu. [ 4; 34 lpp ]
Bezdarbnieks fiziska persona darbaspējīgā vecumā ( 16 gadus vecas un vecākas), kura nestrādā, bet ir spējīga strādāt, kurai nav citu ienākumu vismaz minimālās darba samaksas apmērā, kura neveic uzņēmējdarbību un meklē darbu.…
