Iegūstot neatkarību, Latvija pārgāja uz tirgus ekonomiku, kas neizbēgami noveda pie izmaiņām darbaspēka resursu izmantošanā. Līdz 1990. gadam iedzīvotāju nodarbinātība valstī bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet, no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90. gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992. gada 15. janvārī stājās spēkā likums "Par nodarbinātību", un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija.
Kopš 1990. gada strukturālo un īpašuma formu pārmaiņu rezultātā būtiski mainījies nodarbināto skaits. 90. gadu sākumā darba tirgum piemita trīs galvenās iezīmes:
vispārēja nodarbinātības līmeņa pazemināšanās;
darbaspēka pārdale starp tautsaimniecības nozarēm;
darbaspēka pārdale no valsts uz privāto sektoru.
Turklāt saasinājās neatbilstība starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā aspektā, izraisot bezdarbu. Ekonomisko sakaru pārrāvums, kas bija izveidojies Padomju Savienībā, iedzīvotāju migrācija un rūpnīcu slēgšana ir vieni no galvenajiem faktoriem, kas ietekmēja republikas saimniecisko dzīvi, tirgu un lielo bezdarbnieku skaita rašanos.
Visaugstākais reģistrētais bezdarba līmenis bija 1999.gada aprīlī (10.2%), kurš bija izveidojies Krievijas krīzes ietekmē .
Darba spēka jautājums, no vienas puses, ir ekonomisks jautājums, kura risinājums dod iespēju racionalizēt tautsaimniecību. Bet no otras puses- sociāls jautājums, kas saistīts ar ikviena valsts iedzīvotāja un tā ģimenes labklājības celšanu.…
