Līdz 1990. gadam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90. gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecība pārorientētos uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992. gada 15. janvārī stājās spēkā likums „Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2.3% reģistrācijas pirmajā gadā pieaudzis līdz 9.3% 1999. gada beigās.
Šajā darbā tiks apskatīts, kas vispār ir bezdarbs, kā tas iedalās, kāda ir bezdarba pēdējā statistika un plašāk aplūkosim bezdarba plusus un mīnusus saistībā ar Latvijas bezdarba piemēriem.
Galveno jēdzienu definīcijas:
Bezdarbs - pastāvīga algota darba trūkums.
Bezdarbs ir un paliek visakūtākā tirgus saimniecības ekonomiskā un sociālā problēma, kas ir aktuāla jebkurā valstī. Nelielā apjomā bezdarbam ir jābūt normāla tirgus apstākļos. Kāds vienmēr sev meklēs piemērotāku darbu, kāds centīsies stāties darba attiecībās pirmo reizi u.t.t. Jebkurā momentā kādas darba vietas ir brīvas un ir cilvēki, kas tās meklē un , kas arī necenšas atrast darbu.
Bezdarbnieks – fiziska persona darbspējīgā vecumā (no 15 gadiem), kura nestrādā, kurai nav citu ienākumu vismaz minimālās darba samaksas apmērā, kura neveic uzņēmējdarbību un meklē darbu. Lai iegūtu bezdarbnieka statusu, personai pēc pieraksta vietas neieciešams reģistrēties Valsts nodarbinātības dienestā un jāgriežas šajā dienestā vismaz vienu reizi mēnesī. Par bezdarbnieku personu atzīst četrpadsmitajā dienā pēc reģistrācijas valsts nodarbinātības dienestā. Ar lēmumu bezdarbnieks savu statusu LR likumā „Par nodarbinātību” noteiktajos gadījumos var arī zaudēt. Šajā likumā noteikts, ka bezdarbnieks var saņemt bezdarbnieka pabalstu, stipendiju, un viņam pēc iespējas tiek piedāvāts piemērots darbs, profesionālā apmācība vai pārkvalificēšanās. Likums uzliek par pienākumu pašvaldībām organizēt algotus pagaidu sabiedriskos darbus.
Attiecībā uz bezdarbu, svarīgi ir noteikt gan esošo bezdarba līmeni, gan arī klasificēt pa bezdarba veidiem. Atšķir brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu. Visās attīstās tirgus ekonomikas zemēs ir tādi, kas nestrādā, darbaspēku nepiedāvā, un ir bezdarbnieki, kas alkst, lai viņu darbaspēka piedāvājumiem būtu atbilstošs pieprasījums. Brīvprātīgu bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darbaspēka tirgū. Pie brīvprātīgajiem bezdarbniekiem pieskaitāmi:
Sievietes mātes, kas nolēmušas vismaz līdz noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē.…
