Lietuvai pēdējo desmit gadu laikā ir nācies sastapties ar iepriekš nepieredzētām problēmām, kas saistītas ar cilvēku nespēju pastāvīgi sev nodrošināt ar uzturu, pajumti virs galvas. Šo situāciju var definēt kā bezpajumtniecības izplatīšanos, kas raksturīga visām jaunattīstības valstīm, kurām pagaidām jāpieskaita arī Lietuva.
Pastāv dažādi viedokļi, vai bezpajumtniecība Lietuvā ir sociāla problēma vai nav - tādu virsrakstu devām arī savam referātam. Mūsu darba mērķis ir apskatīt sociālās problēmas un bezpajumtniecības definīcijas, izanalizēt tās salīdzinājuma ar Lietuvas situāciju un dot atbildi uz sākumā izvirzīto jautājumu - vai bezpajumtniecība Lietuvā ir sociāla problēma vai nē. Ja, mūsuprāt, būs pietiekošas indikācijās šo situāciju uzskatīt par sociālu problēmu, tad mēģināsim piedāvāt arī kādu risinājuma veidu.
Pirms darba uzskāšanas mūsu personiskais viedoklis ir, ka šī situācija ir sociāla problēma. Bet vai tas tā ir no teorētiskā viedokļa - apspriedīsim pēc analīzes daļas secinājumos.
Tā kā šī darba mērķis ir pierādīt, ka bezpajumtnieki vai nu ir, vai arī nav sociāla problēma, tad vispirms ir jānoskaidro, kas tad ir sociāla problēma, kādi ir tās raksturojošie elementi. Pētot šāda rakstura problēmas, to rašanās iemeslus, sociologi piedāvā šādas definīcijas:
"Sociāla problēma ir stāvoklis, kas ietekmē lielu daudzumu cilvēku tādā veidā, kuru uzskata par nevēlamu 'un par kuru ir pārliecība, ka to var manīt kolektīva darbība"1
Savukārt Franka R. Skarpiti un Margaretas L. Andersenas piedāvātā definīcija ir šāda "sociālu problēmu var definēt kā stāvokli, kurš ietekmē sabiedrības indivīdus un viņu labklājību, kā arī tiek identificēts kā kolektīva darbība un kā socioloģiskās analīzes subjekts
sociālo struktūru un sociālo pārmaiņu attiecības"2
Šī definīcija sociālu problēmu definē kā "ietekmīgas cilvēku grupas definētus
apstākļus kā tās vērtības apdraudošus, attiecas uz lielu cilvēku skaitu, un var tikt mainīta ar kolektīvu darbību"3
No minētajām definīcijām izriet kopīgi problēmas raksturojošie elementi: kāds daudzums cilvēku, nevēlama ietekme un pārliecība, ka kolektīva darbība situāciju var mainīt.
Tātad problēma ir sociāla, ja pietiekami liela sabiedrības iedzīvotāju daļa, neadekvātas struktūras un funkcionēšanas sarežģījumu dēļ, ir netaisnības upuri, viņu iespējas palīdzēt pašiem sev ir sagrauta . Šajā situācijā indivīdu nevar vainot neizdarībā, slinkumā sev palīdzēt. Līdz ar to problēma nav saistīta tikai ar vienu cilvēku, bet tā ietekmē viņam līdzīgos. Piemēram, par bezpajumtniekiem kļūst cilvēki, kuriem parādu nenomaksāšanas dēļ ir jāpamet savi mājokļi. Valsts nevar ierādīt jaunu mājvietu, jo pēdējo desmit gadu laikā nav uzcelts neviens jauns, valstij piederošs daudzdzīvokļu nams, kā arī ēkas tiek atdotas to likumīgajiem īpašniekiem, kuri, neierādot citu dzīvojamo platību, izliek viņus tieši uz ielas, tāpēc šie cilvēki apmetās meža, pagrabos, bēniņos, tuneļos un citās dzīvošanai nepiemērotās vietās. Lietuvā visbiežāk no šādas situācijas ciešs vientuļās mātes ar bērniem, vai daudzbērnu ģimenes, kuras zemo ienākumu dēļ nemaksā īri, komunālos maksājumus, jo kā minēts statistikas krājumos " Lietuvā trūcīgie iedzīvotāji lielāko daļu savu ienākumu tērē uzturam.…
