Latvijā vairākas iedzīvotāju grupas nabadzības un/vai sociālās atstumtības riskiem ir pakļautas lielākā mērā nekā citas vai pakļautas vairākiem riskiem vienlaicīgi. Nabadzība ir viena no daudzajām riska grupām. Pie riska grupām pieskaitāmas daudzbērnu un nepilnās ģimenes, invalīdi, vecie ļaudis, bērni un jaunieši, personas, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām, bezdarbnieki, bezpajumtnieki, etniskās minoritātes un cilvēktirdzniecības upuri. Rakstot par bezpajumtniekiem nevar nerunāt par nabadzību, tādēļ šīs problēmas tiek apskatītas kontekstā. Darba pirmajā daļā vairāk pievērsos teorijai, otrajā ir statistikas dati par bezpajumtniekiem Rīgā un iespējamie risinājumi, ko piedāvā valsts institūcijas tuvākajā nākotnē. Nevienlīdzības problēmu kā rezultātā mūsu sabiedrībā pastāv bezpajumtnieki var nosaukt par sociālu problēmu, jo tā veidojusies laika gaitā izrietot no tautsaimniecības un ekonomikas izmaiņām, un tādēļ ļoti liela cilvēku daļa lēni adoptēties jaunajai sistēmai. Valstij vajadzētu padomāt par šo cilvēku grupu, jo patreiz viņi ir palikuši pašplūsmā. Un tādēļ situācija ir tāda kādu to parāda statistikas dati.
Pēc ASV sociālā darba zinātnieka R.Alvareza sociālās problēmas vispusīgai raksturošanai ir izvirzījis četrus būtiskus elementus:
dzīves kvalitāte;
normas;
vērtības;
vajadzības.
Ja kāds no šiem elementiem nav apmierināts, traucēts, pārkāpts – rodas nosacījumi sociālās problēmas atpazīšanai. [3.29]
Vadoties pēc R.Alvareza četriem elementiem varam uzskatīt, ka bezpajumtnieki ir sociāla problēma, un ar tās risināšanu vajadzētu nodarboties valsts institūcijām.…
