Civilizētā sabiedrībā slepkavības uzskata par sevišķi smagu noziegumu, sakarā ar ko to atklāšanai un izmeklēšanai pievērš īpašu uzmanību. Tas ir arī saprotams, jo neatmaskots un nesodīts slepkava vienmēr rada draudus, un tādēļ izsauc baiļu sajūtu ikvienā sabiedrības loceklī. Krimināltiesībās slepkavību definē kā prettiesisku darbību vai bezdarbību, kuras rezultātā iestājas otra cilvēka nāve. Slepkavības objekts ir cita cilvēka dzīve, slepkavības objektīva puse ir cita cilvēka dzīves atņemšana. Par slepkavības subjektu var būt pieskaitāma, fiziska persona, kas slepkavības brīdī sasniegusi 14 gadus. Subjektīvo pusi raksturo – vai tā darbība izdarīta aiz neuzmanības vai ar nodomu.
Parasti slepkavības tiek atklātas, tāpēc ka starp cietušo un aizdomās turēto personu pastāv zināma veida savstarpējas attiecības vai saites, kas ir izdibināmas. Klasiskajā slepkavību izmeklēšanas modelī tiek koncentrēta uzmanība uz personām, kam ir kādi motīvi, iespējas un līdzekļi nozieguma īstenošanai. Izziņas izdarītājs velta uzmanību galvenokārt aizdomās turētajam, acu liecinieku meklēšanai, tiesu ekspertu slēdzienam un netiešiem pierādījumiem, kas norāda uz hipotētiskā likumpārkāpēja sakariem ar cietušo un tādējādi arī uz noziedznieka saistību ar nodarījumu.
Bezvēsts pazudušu personu meklēšanu kā vienu no policijas darba virzieniem raksturo ne tikai tās loma noziegumu, it īpaši slepkavību, novēršanā un atklāšanā, bet arī tās ētiskā nozīme. Noskaidrojot pazuduša cilvēka likteni, tiek novērstas viņa tuvinieku neziņas un cerību jūtas, kas nereti ieilgst gadiem.
Viena no raksturīgajam īpašībām lietās par slepkavībām „bez līķa” ir tāda, ka izmeklēšanas sākuma stadijā, policijas darbiniekam nav informācijas par nozieguma vietu un lieciniekiem, tāpēc daudzus svarīgus cilvēka pazušanas apstākļus kategoriski un viennozīmīgi konstatēt nav iespējams.…