Bibliskā pētniecība ir profesionālas Bībeles studijas, kurās viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir Bībeles tekstu izskaidrošana. Bibliskā pētniecība var pavērt skatu no dažādiem viedokļiem, piemēram, no dievbijīgas vai tīri literāras izpratnes, bet faktiski tie visi ir mēģinājumi kritiski novērtēt jūdu un kristiešu Svētos Rakstus laikmeta zināšanu iespēju gaismā.
Vēsturnieku un arheologu atklājumi apstiprina Bībeles sniegto reliģisko vēsti. Tāpēc arī Svēto Rakstu speciālisti cenšas iedziļināties Bībeles aprakstītajā ģeogrāfiskajā un vēsturiskajā vidē, un, izmantojot zinātniskos pētījumus, viņi ir ieguvuši daudz lielāku skaidrību. Vēsturniekiem nezināmas pilsētas tika atrastas tieši tajās vietās, kur, kā liecina Svētie Raksti, tās arī atradušās. Personu vārdi, kas minēti Bībelē, ir iekalti senajos akmens pieminekļos. Tas viss liecina par Bībeles vēsturiskumu.
Pretēji dažādu citu reliģiju literatūrai, Bībele vienmēr ir bijusi priekšmets dažāda veida un apjoma zinātniskai kritikai un labojumiem. Šī kritika neapšaubāmi arvien vairāk attīstās, tāpēc ka jūdi un kristieši reliģiju sajūt kā vēsturisku, kā noteiktu senatnes notikumu rezultātu. Kaut arī lielākā daļa Vecās Derības grāmatu ir anonīmas, tās vienmēr ir tikušas attiecinātas uz noteiktiem cilvēciskiem autoriem. Tās tika likumīgi piedēvētas cilvēciskiem autoriem, lai cilvēce spētu tās labāk izprast un novērtēt. Vecā Derība nekad netika aplūkota vienkārši kā literatūra, kas ‘nosūtīta’ tieši no debesīm; pētniecība arī nespēj sniegt nemainīgas kritikas studijas. Šis, piemēram, ir atšķirīgs fakts no islama un hindu Rakstiem. Bibliskās kritikas ilgās vēstures gaitā priekšstati par tās studijām ir radikāli mainījušies.
Agro laiku jūdu un kristiešu Bībeles zinātnieki centās popularizēt savu pārliecību, ka Bībele ir dievišķi inspirēta – tā ir netiešs Dieva diktāts cilvēciskam autoram, vai arī ierosinājums autora sapņos un vīzijās. Viņi bija ieinteresēti izlīdzināt cilvēciskā autora radītās pretrunas. Dievišķais elements nemainīgi tika vairāk uzsvērts kā cilvēciskais. Agro laiku Palestīnas un Babilonijas rabīni (200. – 500.g. AD), kuru diskusijas ir saglabājušās jūdu Tradīcijas krājumā Talmūda (ebreju valodā “rīkojumi”, “apmācība”) meklēja saistību starp Bībeli un pašu jūdaismu, kurš, kā viņi uzskatīja, bija dievišķa vadība Vecās Derības izskaidrošanai.
Helēnisma laikmetā (4.gs. – 1.gs. BC) jūdu zinātnieks Philo Judaeus mēģināja demonstrēt Vecās Derības attīstību saskaņā ar grieķu zinātnieku un filozofu pasaules skatījumu. …
