Bilingvālajā izglītībā liela loma ir arī valsts politikai un kāda ir pati izglītības politika.
Pirmkārt, mūsu politiskās problēmas, vēstures dažādā izpratne, savstarpēji apvainojumi, atsevišķu sabiedrības daļu dažāds statuss (pamatnācija, minoritātes) bieži noved pie izglītības reformas atšķirīgiem vērtējumiem. Atkarībā no izvēlētajiem kritērijiem un mērķiem viedokļi par izglītības politiku valstī var būt diametrāli pretēji un citai sabiedrības daļai nepieņemami. Bet nebūtu pamata neuzticēties starptautiskiem ekspertiem, turēt viņus aizdomās par personisko ieinteresētību vai aizspriedumiem. Tas dod iespēju visām sabiedrības grupām pieņemt ekspertīzi kā viedokli “ no malas”.
Otrkārt, ekspertīze palīdz saprast, kāda ir Latvijas unikālā situācija, ja tāda ir, un kādas ir kopīgās problēmas mūsdienu pasaulē, ko rada migrācijas procesi.
Daudzveidīgie iekļautie piemēri liecina, ka daudzās valstīs pastāv līdzīgas problēmas, un Latvijas situācijas īpatnības akcentēšana ir mazliet pārspīlēta. Tātad mēs varam izmantot veiksmīgo starptautisko pieredzi bilingvālajā izglītībā.1
Vēl viena problēma ir bilingvisma definēšana: oficiālos dokumentos un Latvijas likumdošanā bilingvālā izglītība nemaz nav skaidrota un nav saprotams, kā skolotāji interpretē šādu izglītības pieeju. To iesaka arī eksperti – precīzāk definēt bilingvālo izglītību un bilingvālo mācību procesu.
Eksperti mums atgādina, ka bilingvālā izglītība ir ilgtermiņa process un vienlaikus nepieciešams izpētes darbs, lai novērtētu, cik lielā mērā dažādas programmas sasniedz latviešu valodas apguves un mazākumtautības valodas pilnveidošanas mērķus, turklāt neaizmirstot par šo modeļu pielietošanas atšķirīgajiem apstākļiem.
…