Bizantijā agrāk nekā citās valstīs sāka veidoties viduslaiku kultūrai raksturīgās iezīmes. Antīkās pasaules bojā eja radīja tik lielus satricinājumus, ka izveidojās priekšstats - pasaule ir sarežģīta un cilvēka prātam neaptverama.
Bizantijas mākslā īpaša nozīme bija garīgajai ekspresijai. Tāpēc mazinājās interese par cilvēka figūras plastisko atveidojumu, par telpu. To visu centās parādīt diezgan nosacīti, un mākslā galvenā vērtība tika veltīta cilvēka iekšējā garīgā satvara izteikšanai.
Valsts un baznīca modri sekoja kultūras un mākslas attīstībai un arī sabiedriskajai un padoto personiskajai dzīvei. Tādā veidā māksla kļuva par lielisku propagandas ieroci, jo tā vērsās pie visiem sabiedrības slāņiem. Arhitektūrā šī tendence izpaudās baznīcu celtniecībā, tēlotājā mākslā - baznīcas rotājumos, freskās, mozaīku, ikonu glezniecībā un miniatūru mākslā. Tajā pašā laikā liela uzmanība tika veltīta arī laicīgajai arhitektūrai - cēla cietokšņus, pilis, dzīvojamās mājas, attīstījās pilsētbūvniecība. Pastāvēja arī laicīgā māksla - mozaīkas un miniatūras, kā arī agrīnā posma tēlniecība.
Pārejas posmā, kuru iezīmē ar 4. un 5. gadsimtu, bija vēl spēcīgākas antīkās tradīcijas. Konstantinopolē, saglabājot vecās tradīcijas, cēla forumus, arkas, kolonādes un citas tā laika celtnes. Izveidojās divi baznīcu pamattipi - bazilika un centriska kupola celtne. Bazilika bija pazīstama jau antīkajā arhitektūrā - plānā tā veidojās kā taisnstūra ēka, kas iekštelpā ar kolonnu vai stabu palīdzību tika sadalīta trijās vai vairākās daļās - jomos. 4. gadsimtā bazilika izveidojās pa dievnama pamattipu, tās vidusjoms parasti beidzās ar apsīdu un parasti tas bija augstāks par sānu jomiem.
Centriskas kupolu baznīcas cēla uz apaļas, kvadrātiskas, astoņstūra vai krusta pamatnes. 10. gadsimtā radās jauns centriskas celtnes variants - krusta kupola celtne. Bizantijas arhitektūras pastāvēšanas vēsturē kā galvenos celtniecības materiālus izmantoja akmeņus un ķieģeļus.
Bizantijas arhitektūras galvenā pazīme bija kupols, ko arhitekti kā tradīciju pārņēma no Romas, Sīrijas un Mazāzijas. Baznīca pati simbolizēja kosmosu, kupols - debesis, ēkas taisnstūra pamati - zemi, bet sienas - gadalaikus. Baznīcas ieeja parasti atradās rietumu pusē, altāris - austrumdaļā, sienas attiecīgi - viena pret dienvidiem, otra - pret ziemeļiem. Bizantijas arhitektūrā liela uzmanība tika pievērsta interjera izveidei. Interjeram vajadzēja radīt apmeklētājos sajūtu, ka viņi nonākuši citā pasaulē.…