Jau sen redzes uzlabošanai cilvēki ir izmantojuši dažādas ierīces. Senie grieķi mazus priekšmetus esot aplūkojuši caur stikla lodīti, kas bija piepildīta ar ūdeni. Savukārt Romas imperators Nerons gladiatoru cīņas esot novērojis caur slīpētu dārgakmeni.
Ir ziņas, ka 13. gadsimtā cilvēki lasīšanai esot lietojuši lēcas, kas izgatavotas no slīpēta kvarca vai pusdārgakmeņiem. Tomēr plašāk brilles sāka izplatīties tikai pēc tam, kad vācu astronoms un matemātiķis Johaness Keplers bija izpētījis gaismas laušanu lēcās un attīstījās stikla ražošana. Itālijā domas par lēcu izmantošanu redzes uzlabošanai radās Venēcijas baznīcu logu meistariem.
Pirmās brilles bija ļoti neērtas, tām bija kvarca lēcas, kas radīja izplūdušu, neskaidru attēlu. Briļļu korpuss bija veidots no ādas, kaula vai metāla, apgriezta V burta veidā. Brilles knieba valkātāja degunā, un bieži krita nost. 1453. g itālieši izveidoja lokāmās brilles, kas turējās pie galvas ar izliektu lokveidīgu rociņu, kas gāja augšup pa pieres vidu. Šādu rociņu varēja aizāķēt aiz stiepļu apļa, galvas saites vai cieši pieguļošas cepures. Nedaudz vēlāk ķīnieši pievienoja stipru auklu pie briļļu maliņām, un tad pakāra keramikas vai metāla atsvarus abos auklas galos.
Grāmatu iespiešanas tehnikas izgudrošana palielināja lasītāju skaitu, bet tas savukārt krasi palielināja pieprasījumu pēc brillēm. Daudzi ārsti kategoriski iebilda pret briļļu nēsāšanu. 1583. g doktors Georgs Batišs no Drēzdenes rakstīja: „Būtu daudz labāk, ja cilvēki brilles liktu pilnīgā mierā.”
1728. g Londonas iedzīvotājs Edvards Skartlets izveidoja tā saucamās deniņu brilles. Tām bija stingra, nelokāma sānu daļa, pie kuras piestiprināja dzelzs turekļus ar apaļām skalām galos. 18. gs beigās izgudroja monokli.
Pēc nostāstiem šādu vienas acs monokli pirmais valkājis Napoleons. Vēlāk monoklim pievienoja spieķīti jeb kātiņu, un radās ierīce, ko franči nosauca par lorneti. …
