Franču revolūcijas lielās paroles « liberte, egalite, fraternnite »1 ir kļuvušas par galvenajiem pamattiesību izpratnes jēdzieniem. Vēl šodien pamattiesības iedala “brīvības tiesībās” un “vienlīdzības tiesībās”. « Fraternnite » ar mosaukumu “sociālais valstiskums” jeb “solidaritāte” ir pilnībā attīstījusies tikai mūsdienās. Tā ir ietekmējusi arī “brīvības” un “vienlīdzības” izpratni: arvien vairāk apzinājās, ka “brīvību” nedrīkst saprast tikai formāli, ka brīvības attīstībai jāgarantē arī materiālie, it īpaši ekonomiskie nosacījumi. Kļuva skaidrs, ka arī “vienlīdzībai”, tāpat kā “brīvībai” ir materiāls komponents, ka vienlīdzības postulāts prasa ne tikai formāli tiesisku pielīdzināšanu, bet arī līdzsvarotu faktisko iespēju sadali, it īpaši profesiju un darba pieejamību, kā arī līdzsvarotu īpašuma sadali.
Taču ne tikai « fraternnite » ir saistīta ar “brīvību” un “vienlīdzību”. Arī starp pašu brīvību un vienlīdzību pastāv savstarpēja sakarība: pārāk daudz brīvības apdraud vienlīdzību. Pārāk liela nonivelēšana iznīcina brīvību. No otras puses, lai brīvību ilgstoši saglabātu kā vispārēju brīvību, ir nepieciešams zināms vienlīdzības un reālo attīstības iespēju mērs. Dziļāk pētot redzams, ka aiz tik vienkāršām parolēm slēpjas trauslas savstarpējās attiecības, un, galvenokārt, jautājumi par attiecīgo samēru.
Brīvība nozīmē ne tikai individuālās attīstības telpas pasargāšanu no valsts varas iejaukšanās, bet arī līdzdalību kopējās gribas veidošanā. Tā nenozīmē tikai valsts iejaukšanās novēršanu, bet arī brīvības un interešu sfēru norobežošanu un nodrošināšanu paša kolektīva locekļu starpā.
“Brīvība, politiskā filosofijā, ir personīgās atsvabinātības stāvoklis, kādā indivīds ir tad, ja, pēc viena viedokļa, nekas viņu neierobežo (negatīvā brīvība), pēc cita viedokļa, viņš pats ir kungs pār sevi un viņam iespējams brīvi sevi realizēt (pozitīvā brīvība) vai, pēc trešā viedokļa, viņš ir brīvs gan pozitīvajā, gan negatīvajā aspektā.”1
Negatīvo viedokli par brīvību aizstāvēja Džons Loks, Dž. S. Mills un Tomass Hobss, pozitīvo viedokli – tādi kā Žans Žaks Ruso, Georgs Hēgelis un britu neohēgelieši F. H. Brandijs un T. H. Grīns.
Negatīvo viedokli par brīvību visbiežāk atbalsta filosofi, kas domā, ka valsts nav nekas vairāk kā indivīdu summa. Pozitīvo viedokli par brīvību pauž filosofi, kas uzskata, ka valsts ir mērķis, bet tās pilsoņi ir šā mērķa sasniegšanas līdzeklis. …
