Brīvības cīņas un valsts starptautiskā atzīšana

1918. gada 18. novembris nebija nejaušība, bet gan Latvijas nacionālo spēku lielas uzdrīkstēšanās rezultāts. Latvijas valsts uzbūve bija jāsāk gandrīz no nulles. Latvija bija kara izpostīta, krievu un vācu karaspēka izlaupīta. Pagaidu valdība tika izveidota spontāni, bez labi pārdomāta plāna. Apstākļos, kad pastāvēja ārējā iebrukuma draudi un valsts aizsardzība bija viena no galvenajām prioritātēm, divarpus neaizņemta bija aizsardzības ministra vieta. Pakāpeniski pret jauno valsti sacēlās visi slepenie un atklātie ienaidnieki. No jauncelsmes idejām un ierosmēm bija jāatsakās uz ilgāku laiku.
Kopš savas darbības sākuma Pagaidu valdība īpašu uzmanību pievērsa attiecību noregulēšanai ar Vāciju, kam Latvijā joprojām piederēja faktiskā vara. Jaunā valdība centās panākt, lai pēc iespējas ātrāk Vācija to atzītu un vācu okupācijas iestādes tai nodotu valsts pārvaldes funkcijas. Jau 19. novembrī K. Ulmanis un G. Zemgals ieradās pie Vācijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs A. Vinniga un informēja viņu par Latvijas valsts nodibināšanu. Par to, ka šajā gadījumā pārkāpts diplomātiskais protokols, tobrīd neviens nedomāja. Ziņojumā uz Berlīni Vinnigs šo faktu pat nepieminēja.
Neņemot vērā reģentu padomes protestu, Vācijas provizoriskā valdība nevilcinoties izšķīrās par attiecību nodibināšanu ar Latvijas Pagaidu valdību. Kabineta sēdē, kas notika dažas dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas, tika nolemts atzīt K. Ulmaņa valdību par provizorisku augstāku varu ”latviešu etnogrāfiskajā teritorijā” un tautas padomi kā tās ”kontrolējošo instanci”.…