1. Brīvmūrniecības vēsture
Masonu kustība atgādina galvu ar daudzām sejām, kas raugās dažādos virzienos. To ietekmējušas bezgala daudz tautu, kultūru, filozofijas virzienu un kultu tradīcijas. Laikam tāpēc šīs kustības jūsmīgi fantazējošie piekritēji pāris gadsimtos sacerējuši jo daudzas negaidītas versijas par brīvmūrnieku organizācijas slavenajiem senčiem, kuri stāvējuši pie masonu kustības šūpuļa.
Daži brīvmūrnieku vēsturnieki apgalvo, ka jau mūsu ēras 297. gadā nodibināta Lielā loža un to paveicis Romas pulkvedis Karaūzijs, kas sevi pasludināja par imperatoru un ieņēma Britāniju. Tā tikusi nosaukta par Svētā Albāna ložu – pirmā Britānijas kristiešu mocekļa vārdā, kuru, pēc nostāstiem, sodīja ar nāvi imperatora Diokletiāna laikā, kad vajāja kristiešus. Brīvmūrniecības vēsturē mēdz nošķirt divus posmus - pirms un pēc Anglijas lielložas izveidošanas 1717. gadā. Pirmā, jeb agrīnā posma brīvmūrniecības vēsture nav īsti skaidra. Pārbaudīti zinātniski fakti šeit mijas ar leģendām, alegorijām, ticējumiem un nepierādītām teorijām. Tā, par brīvmūrniecības atskaites punktu nereti tiek pieņemts karaļa Zālamana tempļa būvniecības laiks. Brīvmūrniecības izveidošanos mēdz saistīt arī ar Templiešu ordeni, kura nosaukums arī cēlies no Zālamana tempļa un arī daudzi šī ordeņa likteņa pavērsieni ar to ir saistīti.
Savukārt otro vēstures posmu līdz pat mūsdienām varētu apzīmēt kā apzinātu brīvmūrniecības instituēšanas sākumu un tas ir samērā labi dokumentēts un aprakstīts. Informācija par brīvmūrnieku ložām un to darbību mūsdienās ir pieejama daudzos drukātos un elektroniskos ziņu avotos, tai skaitā arī Latvijā. Agrajos viduslaikos vārdam „masons” bija pavisam cita nozīme nekā 20. gadsimtā. Būvmeistars akmeņkalis (angliski mason) bija profesionāls noslēpumu glabātājs, lai varētu celtniekiem norādīt, kā būvēt baznīcas, pilis un cietokšņus. Eiropā pirmie celtnieki bija mūki. Viņi būvēja klosterus un dievnamus. Klosteru priekšnieki parasti bija brīnišķīgi arhitekti. 11. un 12. gadsimtā jau vajadzēja tik daudz svēto celtņu, ka ar mūku spēkiem vien nepietika, un tie aicināja palīgā tautas meistarus. Pilis, baznīcas un dzīvojamās ēkas vajadzēja arī augošajām pilsētām. Celtnieki apvienojās korporācijās. Līdzīgas organizācijas pastāvēja jau ēģiptiešu, grieķu un jūdu antīkajā senatnē. Eiropā par celtnieku korporāciju dibinātāju uzskata Hirsavas abatu svēto Vilhelmu (1069. -1091.g.) – arhitektu, gleznotāju un mūzikas pazinēju, kas prata vairākas valodas. Līdz ar pilsētu attīstību celtnieki šķīrās no mūku aizbildniecības. Meistariem nācās ilgstoši dzīvot tālu no mājām un ģimenēm. Par viņu mājvietu kļuva celtnes, ko dēvēja par ložām. Tajā glabājās arī instrumenti. Pirmās ložas uzcēla 1212. gadā Anglijā un 1221. gadā Francijā. (7.) …
