Bruņinieki kļuva par viduslaiku simbolu: bruņucepure un bruņas bija visa laikmeta izpausme. Šis laikmets nav iedomājams bez mūkiem, karaļiem, tirgoņiem u.c., taču par simbolisku figūru kļuva tieši bruņinieks, jo radīja sev pārliecinošu pieminekli nevien kaujās un turnīros, bet literāro darbu formā. Bruņinieku epika kļuva par neatņemamu viduslaiku sastāvdaļu. Paši bruņinieki mīlēja uzturēties karaļu galmos, kur notika turnīri, galmu svētki un medības, kur lasīja bruņinieku literatūru, kas cildināja viņu tikumus – drosmi, uzticīgumu, godīgumu.
Tas, ka bruņinieku literatūrā arvien tiek uzsvērta disciplīnas un mēra ievērošanas nepieciešamība, liecina, ka īstenībā arī bruņinieki nevienmēr ievēroja savu goda kodeksu (viņi arī ir cilvēki, tātad arī grēko), taču literatūrā bruņinieki tika klusināti un apvaldīti. Tie vienmēr sargā godu, uzticību, tiesības un demonstrē draudzību. Bruņinieku literatūra idealizēja pasauli, parādot kontrastu starp labo un ļauno. Bruņinieks bija visa labā iemiesojums – gods, padevība, lojalitāte, gudrība un mīlestība – viss lika viduslaiku cilvēkam apzināties, ka kunga un baznīcas kalps – bruņinikes ir Dieva gaišā vārda nesējs. Tieši šīs īpašības padarīja bruņiniekus par cienīgiem romānu un dziesmu varoņiem.
Jēdziens bruņinieks parādijās 9. gs. beigās. Bruņiniekam bija vairāki apzīmejumi: vācu valodā. – Ritter, latīņu val. – miles, franču val. – chevalier, itāļu – cavaliere, angļu – knight, spāņu caballero. Katrā valstī bruņniecības rašanās notika atšķirīgi, taču tas nemainīja šī jēdziena kopējo nozīmi. Bruņinieku var uzskatīt par zemākās kārtas dižciltīgo jeb aristokrātu, kas veidoja sabiedrības smagi bruņoto militāro eliti, tiem piešķirtais lēnis deva iespēju iegādāties dārgās bruņas un zirgus, kas 10. gs. tika izmantoti galvenokārt karos, medībās un arī trasporta vajadzībām, kas tiem piešķīra augstu vērtību „dižciltīgo dzīvnieku” slavu.…
