Bruņinieks pēc definīcijas ir smagi bruņots jātnieks, bet viduslaikos bruņinieki bija karaļa vasaļi – dižciltīgas izcelsmes profesionāli karavīri, kas gāja cīņā zirga mugurā un bija smagi bruņoti, viņiem piederēja sava zeme un zemnieki, un karavīri, ko viņi saņēma par karadienestu. Viņu pienākums bija ierasties pie feoda (vasaļa zemes devējs) kara gadījumā, ar zināmu skaitu bruņotu vīru, bet miera gadījumā palīdzēt ar naudu vai padomu, ja feods to prasa. Ar vārdu bruņinieki parasti apzīmēja feodālās piramīdas apakšējo daļu, pār kuriem valdīja nevis tieši karalis, bet viņa vasaļi. Bruņinieki bija viduslaiku valstu vislielākais militārais spēks.…