Mēs, cilvēki, savā būtībā esam morālas būtnes, bet deģenerējušos sociālos apstākļos, kuri kavē pareizu attīstību, mēs kļūstam amorāli. Mēs vēlamies būt ētiski, mums pat tas ir vajadzīgs, jo morāle ietekmē mūsu dzīvās enerģijas izpausmes veidus, dod tiem iespēju atklāt tās augstākās potences.
Arī mūsdienu Rietumu kultūrā ētika nav modes lieta. Ievērot morāles likumus un uzvesties labi nav ne moderni, ne seksīgi. Lielā mērā tāpēc, ka mūsu reliģiskas tradīcijas ir atrofējušas, bet to ētiskais pamats – deģenerējies un sastindzis uzvedības kodeksos, kuri ir nelabvēlīgi pārmaiņam un attīstībai. No otras puses, dzīva reliģiskā tradīcija, atjaunota savos pamatos, rada dinamiskas un atbilstošas ētikas normas, un pagātnē tādas ir kalpojušas kā tramplīns izcīliem kultūras sasniegumiem.
Arī budisma ētikā ir savi ētiskie likumi, savs uzvedības kodeks, kurš jau gadsimtiem ilgi nemainās. Simtiem tūkstoši klosteri un svētumi, vairāk par miljonu budistu mūki, simtu miljoniem budisma sekotāji… Reliģija vēl joprojām pastāv. Kamēr tā ir dzīva, ir dzīvs tās ētiskais virziens.…