Budisma mācība radās Indijā apmēram piektā gadsimta pirms Kristus sākumā. Tā bija jauna filozofiski-teoloģiska doktrīna, kas ļoti izcēlās no bramanisma. Šo doktrīnu radīja Siddharhtha Gautama, pazīstams arī kā Šakjamuni, bet vēlāk viņš tika nosaukts par Buddu. Viņš dzīvoja ap 563. – 483. gadu pirms Kristus Indijas-Nepālas pierobežā. Šakjamuni mācība bija sadalīta trijās daļās: teorija jeb dogmatika, tikumība jeb askētika un praktika jeb apcere. Vēl budisms bija sadalīts divos virzienos: hīnajānā un mahajānā, kas iztulkojami kā lielie rati un mazie rati. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena hīnajānas skola – therevāda. Būtībā Šakjamuni mācība bija loģisks secinājums, kas ņemts no bramīnu mācības, bet krasi atšķīrās no bramanisma, Sankhji filozofijas. Viņa mācība ir arī caurvīta ar domu, kas kopīga visiem indiešiem un nav sveša visiem cilvēkiem zināmajos dvēseles stāvokļa brīžos, par dzīves niecību un par to, ka cilvēce ir nolemta mūžīgām mokām. Šakjamuni attīstīja šo domu dziļāk un pievienoja to visam, kam ir jebkādas eksistences forma. Visa viņa mācība balstās uz domas par dzīves niecību un vēlmi no tās tikt vaļā-ar to viņš ierodas uz sava mācekļa sprediķi un ar to viņš arī mirst. Pēc Šakjamuni domām, budisms guva popularitāti pateicoties tā pareizajai attieksmei, ko viņš pats raksturoja kā „Pareizo vidusceļu”, kas neliek kalpot dievībām, priesteriem un neatzīst viņu varu. Budismā tāpat netika atzītas kastu reliģiskais un reliģiskās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm.
Budisms strauji izplatījās Āzijā – īpaši Ķīnā un Japānā. Tas notika māhājānas ietekmē, tādēļ lielākā daļa ķīniešu un japāņu budistu novirzienu pieder pie māhājānas tradīcijas. Arī plaši pazīstamajai čaņ(dzen)budistu skolai ir māhājānas ievirze. …
