Budisms ir liela pasaules reliģija, kuras sākotne meklējama Indijā. Tās pamatlicējs ir Šākjamuni jeb Sidhārta (pāli val.: Sidhātha) Gautama Buda (sanskr. Budda- apskaidrotais, atmodinātais), kas dzīvojis ap 563.- 483.g.pr.Kr. Indijas- Nepālas pierobežā un darbojies tagadējo Utarpradešas un Bihāras štatu apvidū. Ilgu laiku budisms bija Indijas galvenā reliģija, līdz tas pamazām sāka izplatīties ārpus Indijas, un mūsdienās jau vairums budistu mīt citās Āzijas zemēs- Indoķīnas valstīs, Japānā, Ķīnā, Šrīlankā un citur.
Jaunajos laikos izveidojušies divi atšķirīgi budisma virzieni: hīnajāna (līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena hīnajānas skola- theravāda) un mahājāna. Šie nosaukumi (tulkojumā „mazie rati” un „lielie rati”) apzīmē mazāko un lielāko „pestīšanas līdzekli” un attiecas uz dažādiem svētajiem rakstiem, kurus cilvēki uzskata par autoritatīviem. Atšķirības ir jautājumā par to, ko attiecīgie Budas sekotāji godā- īsto un pareizo mācekli vai debesu būtni, kas palīdzētu cilvēkiem sasniegt pestīšanu.
Budismā, vismaz tā senākajā attīstības posmā, tāpat kā džainismā nav ieskata par Dievu un dvēseli. Budas mācību nav viegli saprast, jo te mēs saskaramies ar cita rakstura pieeju Dieva un dvēseles jēdzienam. Piemēram, ja mums gadās grūtības vai nepatikšanas dzīvē, mēs parasti meklējam cēloņus ārpus mums un mēģinām tos novērst. Tāpat mēs gribam atrast dzīvē pastāvīgas un nemainīgas vērtības. Gautamam Budam šāda pieeja likās nepieņemama.…
