Buramvārdi ir salīdzinoši neliela un maz izpētīta folkloras daļa, lielākie buramo vārdu krājumu autori ir F. Brīvzemnieks, J, Alksnis, K Straubergs. „Buramvārdi ir formulas ar pārdabisku spēku un ietekmi, ko parasti vārdojot (klusām skaitot) vai arī rakstītā veidā lieto dažādām vajadzībām”. 1 Dziesmai kā tādai „piemīt maģisks spēks, un arī buramo vārdu formulas var ietverties tautas dziesmu ritmā,”2 tādu dziesmu Latvju Dainās ir ap 200.
Buramo vārdu pamatā ir griba ietekmēt parādības vai piespiest cilvēkus izdarīt to, ko burvis vai ragana vēlas. Buramvārdos bieži vien piesauc kādu ticības elementu vai dabas stihiju, lai savienotos ar pirmelementu lauku, caur kuru tad arī tiek piepildīts vārdojums. Vārdiem ir liels spēks, ja tiem tic, tad viss piepildās, lai buramvārdi darbotos, ir „jāsaprot, ko runā, tam, ko grib ir jāsakrīt ar to, ko domā un dara, jādomā līdzi tam, ko runā, jākoncentrējas uz mērķi; svarīgi arī norunāt, neko neizlaižot un nesajaucot”.3
„Lielais buršanas laiks agrāk bijis gavēnis; Lielās piektdienas rītā burvji sakāpuši kokos un cits citu lādējuši”.4 Bīstamā vieta ir krustceļš, jo te ir „vislielākais iespaids labiem un ļauniem gariem,”5 un slieksnis, kas apzīmē mājas robežu un aizsargā. Buramvārdi iedalās divās lielās grupās: ar mitoloģisko elementu un ar kristīgo elementu, kas sīkāk iedalās lāstos, draudos, pavēlēs, lūgšanās, leģendās un vēlēšanās. Visi buramvārdi nav radušies vienā laikā, senākie saistīti ar pagāniskajiem motīviem.
Ar buramvārdu palīdzību var ne tikai noskaust ražu, govīm pienu, noburt kaimiņiem zivis, lai viņi nevarētu tās noķert, bet arī izpostīt ģimeni, nobrīnēt bērnu, piesaukt slimības, nolādēt cilvēkus un viņu mantu. Buramvārdus izmanto ļaunos nolūkos, lai kādam kaitētu, bet ar to jārīkojas ļoti uzmanīgi, ja lādējums atgriežas pie lādētāja, tad viņš atgriežas ar trīskārtīgu spēku. Taču ar buramvārdiem var attiekties uz slimībām, pasargāt no briesmām utt. …
