Pēc franču-prūšu kara 1871. gadā Versaļas pilī tika nodibināta Vācijas impērija. Pakāpeniski jaunā impērija sāka pretendēt uz lielvalsts statusu blakus Anglijai, Francijai un Krievijai ne tikai teritoriālajā, bet arī politiskajā, ekonomiskajā un militārajā ziņā. Visa pasaule 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā bija pārdalīta lielvalstu interešu sfērās. Tā kā valstis nebija izolētas viena no otras, tad dažādos pasaules reģionos starp varenākajām lielvalstīm veidojās ekonomiskās un politiskās attiecības, bet resursiem bagātākajos apvidos, saskaroties vairāku valstu interesēm tās bija saspringtas. Savstarpējās cīņas tika risinātas dažādi – gan iesaistoties aktīvā karadarbībā, gan mēģinot rast kompromisu miermīlīgās, diplomātiskās sarunās.
Par „diplomātiju”, no franču un sengrieķu „diplomatie” – ārzemju pase, mūsdienās uzskata politisku sarunu mākslu, kas cieši saistīta ar valstu ārpolitiku. To izmantoja un izmanto dažādu ar valsti saistītu ārpolitisku mērķu un interešu īstenošanai, kas nereti bija saistīta ar slepenu līgumu, norunu vai intrigu pielietošanu. Šo jēdzienu Eiropā sāka pielietot 18. gs. beigās.
20. gs. sākumā veidojoties slepenajai diplomātija, rodoties un pieaugot nacionālismam, saasinoties koloniālajiem un starpvalstu tirdzniecības un militārajiem konfliktiem, lielvalstu vidū ar vien vairāk parādījās tieksme savu taisnību pierādīt pielietojot militāru spēku, rezultātā tas noveda pie vienas no asiņainākajām cīņām cilvēces vēsturē – I Pasaules kara.
Par šo karu ir sarakstīts ļoti daudz un dažādu darbu. Katra valsts balstoties uz saviem ideoloģiskie, politiskiem vai kādiem citiem priekšstatiem interpretē un saprot to pēc saviem ieskatiem. …