Čārlija Čaplina dzīves mērķis bija izkopt savu talantu un veidot izvēlēto aktiera karjeru. Tas nebija viegli, jo no sākuma viņš tēloja dažādās sīkās, neievērojamās komēdijās un filmās. Pirmā izrāde, kur viņš uzstājās, bija „Astoņu Lenkašīras zēnu” trupas sastāvā. Kad vairs neveicās ar piedalīšanos spēlēt kādā izrādē, viņš darīja ko varēja, lai nopelnītu iztiku ģimenei. Tā nu viņš kļuva pieredzes bagāts speciālists daudzās nozarēs: strādāja par laikraksta pārdevēju, iespiedēju, stikla pūtēju, ārsta izpalīgu, taisīja rotaļlietas un vēl daudz kur un daudz ko, taču visu šo periodu, tāpat kā brālis Sidnejs, nekad nav pametis domu par savu gala mērķi – vēlēšanos kļūt par aktieri, līdz lēnām pie tā nonāca. Strādājot mazās viesizrādēs ar mazu algu, līdz pat brīdim, kad aizbrauca uz ilgi kāroto Ameriku un kļuva par neizmirstamu un populāru komiķi ar milzīgiem honorāriem.
Nekad nedomāju, ka cilvēks no tādas nabadzības var izrauties un kļūt par cilvēku, kuru sabiedrība mīl un gaida savā pilsētā. Kad publika jau sāka padzirdēt, ka Čaplins ir fenomenāls komiķis un pati pārliecinājās to redzot kinoteātros uz ekrāniem, tad viņu sagaidīja katrā stacijā milzīgs pūlis un meta ziedus viņam, un sauca labus vārdus. Domāju, ka Čaplins bija apmierināts ar savu dzīves posmu, kad sākās viņa laimes ceļš un, ka viņš nenožēloja, ka izvēlējās par savu dzīves mērķi aktiera karjeru līdz kurai ar lielu darbu vajadzēja izsisties no pašas lejas.
3. Personības dzīves galvenās vērtības.
Viena no Čārlija Čaplina dzīves vērtībām bija palīdzēt citiem, neprasot par to samaksu. Viņš uzskatīja, ka tas ir ļoti svarīgi, jo tad cilvēkam vienmēr būs tīra sirdsapziņa, ka viņš ir izdarījis visu iespējamo, lai otram palīdzētu. Otrā no viņa dzīves vērtībām bija izaudzināt labus, izglītotus un pieklājīgus bērnus. Lai viņiem nekad dzīvē nebūtu jākaunas, ka viņu vecāki nav iemācījuši kā vajag uzvesties sabiedrībā.…
