Tagad Čečenija, kas atrodas Ziemeļkaukāza austrumu daļā un robežojas ar Dagestānu austrumos un ziemeļaustrumos, Stavropoles novadu ziemeļrietumos, Ingušiju un Ziemeļosetiju rietumos un Gruziju dienvidos, ir viena no Krievijas federācijas republikām. Taču tā nav bijis vienmēr. Tās lielākā bagātība ir nafta un dabasgāze, kas, protams, loģiski pamato naftas ieguvi un pārstrādi kā galveno rūpniecības nozari. Iekārojamas bagātības. Un to jau sen saprata Krievija, taču ārkārtēji lepnie, dedzīgie, patstāvīgie un neatlaidīgi čečeni tās visos laikos ir braši centušies nosargāt.
Mūsdienās to galvenokārt apdzīvo sunītu musulmaņi. Lielākā daļa tās ekonomiskā potenciāla ir iznīcināta abos Čečenijas karos, līdz ar lielu dzīvā spēka – kaujinieku un civiliedzīvotāju – zaudējumu.
Ar 1556. gadu iezīmējas laiks, kad Krievija sāk interesēties par Kaukāza reģionu. Krievija anektē Tartara Hana valsts galvaspilsētu Astrahaņu, savukārt jau 1559. gadā Tarkā pie Sunjas ieteces Kaspijas jūrā uzceļ pirmo cietoksni (mūsdienu Dagestānā). Taču 1594. gadā dagestāņi krievus padzen, līdz nākamajiem uzbrukumiem.1
Šādā veidā Krievijas un Čečenijas attiecības norisinās līdz pat mūsdienām. Čečeni zaudē daudz cilvēku, piedzīvojot bēdīgi slaveno 1944. gada deportāciju, emigrācijas un masveida slepkavošanas, dzīvo no viena kara uz otru, nepazīstot mieru vispār. Lai arī 1918. gada maijā Ziemeļkaukāza tautu federācija deklarē neatkarību, kuru atzīst Vācija, Austro-Ungārija un Turcija (dažos avotos arī Francija), jau divdesmitajos gados šo federāciju ir salauzis komunisms. …