Kur un kurš tad īsti ir radījis papīru?
Papīrs savu nosaukumu ieguvis no niedrei līdzīga auga – papirusa. To senie ēģiptieši hieroglifu rakstīšanai izmantoja jau vairāk nekā pirms pieciem tūkstošiem gadu. Romiešu vēsturnieks Plīnijs atstājis aprakstu, kā tika izgatavots papiruss. Vispirms papirusa niedru stiebrus sagrieza garās sloksnēs. Tad tās sapina kopā, salīmēja ar Nīlas dūņaino ūdeni vai kviešu miltu klīsteri un nolīdzināja ar gludu akmeni. Saskatāmās stiebru sloksnes veidoja dabiskas rindas, uz kurām rakstīt. Kādu laiku papiruss bija sevišķi svarīga ēģiptiešu prece. Daudzus gadsimtus, līdz tika izgudrots pergaments, ko izgatavoja no miecētas kazas vai aitas ādas, tikai uz papirusa rakstīja diplomātiskos dokumentus un senos rokrakstus.
Tādu papīru, kādu lietojam mēs, izgudroja Ķīnā 105. gadā zīda skalotājs Tsai Luns. Viņš izdomāja, kā papīru izgatavot no zīdkoka mizas iekšējās šķiedrainās daļas. Lai atdalītu mīkleņu koka lūksnes šķiedras, tā mizu berza, mērcēja un mīcīja ūdenī. Iegūto masu izlēja uz plātēm ar sietu. Kad ūdens bija notecējis, mīkstās lapas žāvēja uz līdzenas virsmas. Vēlāk veidojuma kvalitāti uzlaboja, tam pievienojot cieti. Savus papīra gatavošanas paņēmienus ķīnieši rūpīgi slēpa, tā gadsimtiem ilgi papīra tirgū nodrošinot sev monopoltiesības. Šis garšķiedrainais papīrs bija ļoti izturīgs. Līdz mūsdienām saglabājušies daži paraugi pat no 4. gadsimta.
Itālijā 14. gadsimtā izgudroja, ka šķiedras var iegūt, karsējot, mērcējot un mīcot vecas lupatas. Ar dzirnavām, kas samala un samīcīja lupatu masu, sākās papīra izejvielu rūpnieciskā ražošana.
Ilgu laiku uzskatīja, ka papīru pirmo reizi no lupatām un mizām izgatavojis Cai Luns 105. gadā. Taču arheoloģiskajos izrakumos atrasts papīrs ar mūsu ēras 93. – 98. g. rakstītiem tekstiem. Domājams, ka Cai Luns būs bijis papīra ražošanas pilnveidotājs. Papīra ražošana no dažādu augu šķiedrām plaši attīstījās, sākot ap 4.gs., kad tas izplatījās arī Japānā Vidusāzijā un Persijā. Krusta karu laikā papīra gatavošanas tehnoloģiju iepazina arī Eiropā (Vācijā ap 1190. g., Francijā 1250. g., Itālijā 1275. g.).
Eiropā daudz sīku papīra dzirnavu darbojās kopš 13. gadsimta. Tās ražoja augstvērtīgas papīra šķirnes, kā izejvielu izmantojot linu un kokvilnas lupatas. Sašķirotas, atputekļotas lupatas sasmalcināja vai nu ar nažiem, vai arī starp dzirnakmeņiem, ko darbināja ūdens vai vējdzirnavas. Saberztās lupatas lielos kublos sajauca ar ūdeni, tā izveidojot papīra masu. To no kubla smēla ar īpašu smeļamo formu, kuras dibens bija izveidots no astru sieta. Papīra kvalitāte galvenokārt bija atkarīga no meistaru prasmes masu vienmērīgi sadalīt formā. Lai nospiestu lieko ūdeni, papīra loksnes ar tūbu presēja un pēc tam žāvēja. Rakstāmpapīru, lai neizplūstu tinte, papildus apstrādāja ar dzīvnieku līmi.
Ar grāmatu iespiešanas tehnoloģijas rašanos 15.–16. gs. bija nepieciešams aizvien vairāk papīra. Arvien biežāk izejvielām sāka pietrūkt lupatu, un process kļuva par dārgu.
19. gs beigās vācietis Kelners izgudroja mašīnu, kurā, beržot pret akmeni un aplejot ar ūdeni, slīpēja nomizotus baļķus. Tā radās kokmasa. Papīrs, kas gatavots no šīs mehāniskās masas, gan ātrāk noveco un dzeltē.
Mazliet vēlāk zviedrs Ekmans ieviesa ķīmisko sulfīta metodi, ar kuru no koksnes šķiedras atdalīja celulozi. No iegūtās gaišās masas gatavoja baltu un pret novecošanos izturīgu papīru.
