Cēsu kauju priekšvēsture
1919. gada 18. novembrī, kad Rīgā tika proklamēta Latvijas Republika, Latviju un daļu Igaunijas bija okupējuši vācieši. Pie austrumu robežas stāvēja boļševiku karaspēks, kas centās atgūt kādreizējās cariskās Krievijas guberņas – Latviju un Igauniju. 17. decembrī lielinieku karaspēks iegāja Valkā un proklamēja Padomju Latvijas Republiku. Otrs šī karaspēka grupējums caur Daugavpili devās uz Rīgu un 1919. g. 4. janvārī iesoļoja Rīgā. Divas latviešu rotas Oskara Kalpaka vadībā atkāpās Kurzemes virzienā un janvāra beigās boļševiku karaspēku apturēja pie Ventas. 1919. g. 1. februārī no Vācijas ieradās vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs. Viņam tika uzticēta landesvēra un latviešu atsevišķā bataljona komandēšana cīņā pret lieliniekiem. Landesvērs bija kontrrevolucionāro spēku vienība Latvijā no1918. – 1920. gada, kura izveidojās no baltvāciešu zemessargiem un Vācijā savervētajiem brīvprātīgajiem pilsoņiem, tā sauktās Dzelzs divīzijas. Latviešu atsevišķais bataljons pārtapa par brigādi.
Tanī pat laikā starp Igaunijas valdību un Latvijas pagaidu valdību tika noslēgts līgums, kas deva iespēju Igaunijā organizēt latviešu karaspēku. Šajā laikā Igaunija bija labākā stāvoklī kā Latvija, jo viņu cilvēku zaudējumi 1. pasaules karā bija daudz mazāki, mazāka komunistisko ideju ietekme un 1919. gadā janvārī ar Somijas atbalstu izdevās „iztīrīt” savas valsts teritoriju no Sarkanās armijas. Tā Igaunijas karaspēkam radās iespēja piedalīties Ziemeļlatvijas atbrīvošanā. Tērbatā Jorģa Zemitāna un Markusa Gailīša vadībā noorganizēja 1. Valmieras un 2. Cēsu kājnieku pulku, kuri tika pakļauti Igaunijas armijas 2. divīzijas komandierim.
…
