ar katliem sauc ierīces, kurās iegūst siltu ūdeni vai tvaiku. Pēc savas nozīmes izšķir ūdenssildāmos un tvaika katlus [1].
1.1. KATLU IEDALĪJUMS
Ūdenssildāmie katli:
Šajā gadījumā ūdeni sasilda telpu apkures vai ražošanas vajadzībām. Darbības laikā tie ir pilnīgi piepildīti ar ūdeni. Caur katla sildvirsmu ūdenī tiek ievadīts siltums, kas rodas, sadedzinot kurināmo. Šajā gadījumā ūdens sildāmos katlus var iedalīt divās grupās: katlos, kur ūdens tiek sasildīts līdz 115 0C temperatūrai, un katlos, kur ūdeni sasilda virs 115 0C. Pie mums visbiežāk sastopamās centrālās apkures iekārtās ūdeni sasilda ne augstāk par 95 0C [1].
Tvaika katli:
Darbības laikā tie ir tikai daļēji piepildīti ar ūdeni. Ar ūdeni piepildīto daļu sauc par ūdens telpu. Virs tās ir tvaika telpa, kur darba laikā ir tvaiks. Ūdens tilpumu katlā starp pieļaujamo zemāko un augstāko līmeni sauc par barošanas telpu. Ūdens līmeni katlā sauc par iztvaikošanas spoguli. Tvaika katli atkarībā no darba spiediena iedalās divās grupās: ar darba spiedienu līdz 0,7 atm. un ar darba spiedienu virs 0,7 atm. Tvaika katlus reizēm mēdz nosaukt arī par tvaika ģeneratoriem, jeb par tvaika ražotājiem. Tvaika katli ar darba spiedienu līdz 0,07 MPa un ūdens sildāmie katli, kuros ūdeni sasilda līdz 115 0C, tiek saukti par zemspiediena katliem. Tos var izgatavot gan no čuguna, gan no tērauda. Čuguna katlu aprēķinātais darba spiediens var sniegties līdz 0,6 MPa. Tvaika katlus ar darba spiedienu virs 0,7MPa un ūdens sildāmos katlus ar darba temperatūru virs 115 0C atļauts izgatavot tikai no tērauda.
Abām šīm katlu grupām ir savi atšķirīgi uzbūves un ekspluatācijas noteikumi.
Atkarībā no ūdens un tvaika kustības katlus iedala trijās grupās: 1) katlos ar dabīgo cirkulāciju; 2) katlos ar daudzkārtēju piespiedu cirkulāciju; 3) katlos ar vienreizēju piespiedu cirkulāciju. Tādi ir tiešās plūsmas vai taisnplūdes katli, kam nav boileru.…
