Visā Eiropā jautājums par romu jeb čigānu īpaši asām problēmām sabiedrībā, kuru pamatā visbiežāk ir rasisms un diskriminācija no citu tautību puses, ir ļoti aktuāls. Diskriminācijas formas ir ļoti dažādas sākot ar vardarbību uz etniskā pamata līdz nevienlīdzīgajiem noteikumiem līdzdalībai sabiedrībā.
Latvijā 2000.gadā oficiāli bija 8204 čigāni, tas ir 0.3% no iedzīvotāju kopskaita. Reālais čigānu skaits varētu būt 13000-15000. Neatkarīgi no tā, kurš ir īstais skaitlis, tā ir maza mazākumtautība ar senām saknēm Latvijā.
Iedzīvotāju aptauja rāda, ka 71% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka čigānu kopiena ir noslēgta, un vairākums arī domā, ka viņi ir sliktāk integrējušies sabiedrībā nekā ebreji, krievi un baltkrievi.
Rasisms un aizspriedumi ir plaši izplatīti, rāda gan medijos izskanējusi informācija par čigānu diskriminācijas gadījumiem, kā arī dažkārt manāmi pašu mediju negatīvi stereotipi. To pašu apliecina arī aptaujas dati par iedzīvotāju attieksmi pret čigānu tautības pārstāvjiem. Izglītība un nodarbinātība, tāpat kā citur, ir vissvarīgākās problēmas čigāniem Latvijā, un kopā veido dramatisku dzīves ainu. Vairāk nekā 40% čigānu ir tikai četru klašu vai zemāka izglītība, un starp viņiem ir liels skaits analfabētu. Vairākās pilsētās līdz pat 30% čigānu bērnu neuzsāk mācības 1. klasē. Visās skolās, kuras apmeklē čigānu skolēni, ir problēma ar stundu neapmeklēšanu. Pagaidām vienīgais līdzeklis, kā tiek risināta čigānu bērnu izglītības problēma, ir atsevišķu čigānu klašu izveidošana, kurām lielākoties ir pedagoģiskās korekcijas klašu statuss. Skolās ir vērojama čigānu bērnu izolācija no citiem bērniem. Nevienā skolā nemāca čigānu kultūru un vēsturi. Par pieaugušo izglītības līmeņa celšanu netiek domāts vispār. …
