Secinājumi
1. Jau piedzimstot mums katram no abiem vecākiem līdzi ir dota viņu nestā informācija- gēni un ģenētiskā informācija, kas apkopota zigotā un kas nosaka visas mūsu organisma pazīmes- gan morfoloģiskās, imunoloģiskās, uzvedības un fizioloģiskās. Izvēlēties pašiem savus gēnus nav ļauts, tiem ir ļoti liela nozīme tālākajā cilvēka attīstībā.
2. Cilmes šūnas visbiežāk iegūst no nabassaites, placentas, kaulu smadzenēm, ādas un taukaudiem, un pēc to diferencēšanās iespējām tās var iedalīt unipotentās, multipotentās, pluripotentās un totipotentās šūnās.
3. Lai gan piešķirtie līdzekļi cilmes šūnu pētniecībai, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā ir diezgan mazi, tomēr jau tagad latviešu zinātnieki sevi pasaulei ir pieteikuši, veicot cilmes šūnu transplantāciju tieši miokardā, transplantāciju aizkuņģa dziedzerī otrā tipa diabēta slimniekiem, kā arī no taukaudiem iegūstot aknām līdzīgu gabaliņu, kas inficējas ar hepatīta B vīrusu.
4. Lielākās diskusijas un neskaidrības no ētiskā viedokļa raugoties ir radījušas tieši fetālās cilmes šūnas.
5. Jauniešu (vecuma posmā no 17-19 gadiem) zināšanas par cilmes šūnām, to pielietojumu, iegūšanas veidiem un uzglabāšanas iespējām ir nelielas, lai gan vairāk kā 2/3 par tām ir dzirdējuši (visbiežāk tas noticis šo „vārdu savienojumu” ievērojot kādā žurnālā, interneta adresē vai izdzirdot to TV), par tām kaut ko jaunu uzzināt un papildināt savas zināšanas ir gatavi 95% respondentu.
6. Balstoties uz to, ka Latvijā cilmes šūnu pētniecība noris vien 5. gadus, kopš brīža, kad tika noslēgts līgums ar Polijas (Varšavas) privāto cilmes šūnu banku „Activision Life”, un ir aizvien vairāk profesionāļu- mediķu un zinātnieku, kas šai jomā darbojas un ar savu pieredzi apmainās ar zinātniekiem no visas pasaules, kā arī sasniegumi medicīnā izmantojot cilmes šūnas un to iespējas diferencēties par dažādiem šūnu tipiem ir apstiprinājuši izvirzīto hipotēzi.
…
