Cilmes šūnu pētījumi un to pielietošanas perspektīvas medicīnā

Cilmes šūnu definīcijas var variēt, tomēr tās visas ietver divus jēdzienus. Lietojot ASV Nacionālā Veselības institūta (NIH) definīciju, cilmes šūnas var raksturot kā:
pirmkārt, nespecializētas šūnas, kuras var neierobežoti ilgi reproducēties daloties (diferencētās, specializētās šūnas pakļaujas t.s. Haiflika fenomenam – pēc noteikta dalīšanās reižu skaita šūnas atmirst apoptozē), turklāt daloties jāveidojas divu tipu šūnām – vienai jābūt identiskai ar izejas šūnu, lai varētu turpināt dalīšanos, bet otrā jārealizējas diferencēšanās potenciālam;
otrkārt, šūnas, kuras noteiktos apstākļos var specializēties, diferencēties, veidojot asins, nervaudu, ādas, aknu, aizkuņģa dziedzera un citas specializētās šūnas.
Cerība no cilmes šūnām izveidot mākslīgus audus un orgānus terapeitiskiem mērķiem ir dzenulis, kas stimulē pētījumus.

Kāda veida cilmes šūnas ir un kā tās iegūst?
Neapšaubāmi, visplašākais vairošanās un diferencēšanās potenciāls ieslēgts tikko apaugļotā olšūnā, no kuras daloties var attīstīties gan placentas, gan visas daudzveidīgās augļa šūnas. Tā ir totipotenta šūna. Pēc trim četriem dalīšanās cikliem, kad šūnu skaits sasniedz astoņas, ir jau notikusi specializācija – daļa šūnu veidos placentu, citas – embrija ķermeni. Tomēr, šai blastocistas stadijā embrija ķermeni veidotājas cilmes šūnas vēl ir tik nediferencētas, ka var veidot visplašāko specializēto audu un šūnu mozaīku, tādēļ šīs šūnas dēvē par pluripotentām. Tās var labi kultivēt ārpus organisma, un pasaulē ir izveidotas vairākas šādas šūnu līnijas pētnieciskiem un (kas zin?) terapeitiskiem mērķiem.…