Vislabāk cilvēka attiecības ar pašu sevi, citiem sabiedrības indivīdiem, notikumiem pasaulē un viņa personīgajā dzīvē tiek atspoguļota dažādos mākslas darbos, kuri tika veidoti visas eksistenciālās filosofijas pastāvēšanas vēsturē, piemēram, gleznojumi, dzeja, filosofu pārdomu darbi. Droši var apgalvot, ka viedokļi par eksistenciālo filosofiju un cilvēka lomu tajā būtiski atšķīrās starp filosofu domām. Tādējādi cilvēks šo notikumu vadīts ( tieši tajā ziņā, ka cilvēks tika apspriests vairākkārtēji eksistenciālās filozofijas laikā, tā teikt „uz katra stūra”) jutās atsvešināts no pasaules būtības, savas būtības un citu cilvēku iejūtības un sapratnes. Cilvēks tika apspriests un grozīts tik daudz, ka cilvēkam kļuva neskaidrs, kas tad īsti notiek, kas viņš tāds ir un kāds ir viņa uzdevums šajā pasaulē.
Atsvešinātība bija ļoti jūtama tajā, ka cilvēks staigāja no vienas pasaules malas principiem uz otru pasaules malu, meklējot to īsto atbildi, sekojot savam valdītājam, taču pazaudējot ceļā sevi, savas domas, savu būtību un esamību. Taču pasaule atvēra cilvēkam acis, juzdama viņa pārdzīvojumiem līdzi, cilvēks atrada savu personību, sakopoja savas domas ar pasaules līdzdalības palīdzību un jutās vajadzīgs un gribēts, kā arī gaidīts un varošs plašajā pasaulē. Cilvēks sajutās kā īpašs indivīds starp citiem sabiedrībā esošajiem cilvēkiem.
Cilvēks atklāja to, ka var izmantot savā labā daudz vienkāršus, bet ļoti īpatnējus un nozīmīgus līdzekļus, kā valodu, iznesību un pārliecību par sevi, domu stingrību. Ar šiem „ieročiem” cilvēks var kļūt ļoti spēcīgs un savus mērķu sasniegt, kad vien vēlēsies, ja tos pareizi mācēs izmantot un pielietot vajadzīgajā un pareizajā situācijā. Cilvēks ir būtne, kas spēj domāt, projicēt savu nākotni, prognozēt savas rīcības sekas, tāpēc nevajadzētu laist garām kādu dzīves dotu iespēju, bet gan to izmantot un pilnveidot savā labā, neatstājot to, kādam citam, jo vēlāk var būt par vēlu. Cilvēkam jādzīvo ar domu: „Nevajag atlikt uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien.”
…
