Savā referātā par cilvēka psihi un domāšanas raksturojumu filozofijā pievērsīšos jautājumiem, kas ir saistīti ar bērna domāšanu pirmsskolas vecumā līdz pieauguša cilvēka intelektuālai attīstībai, ir jāzina, kas ir domāšanas process, kāda ir tā psihe filozofijā. Pieskaršos pie jautājuma par kritisko domāšanu; par meditāciju.
Ilgstošo modernās filozofijas uzkavēšanos pie šķietami prelimināriem un sekundāriem uzdevumiem daudzos gadījumos noteic vēl tas, ka šajos t. s. prelimināros apsvērumos var tikt iegūti arī pozitīvi visai ,,neprelimināri”, bet uz vistiešāko un pēdējo filozofijas uzdevumu attiecīgi atzinumi, kas var stipri pārveidot visu filozofijas izpratni un it sevišķi veidu, kā tā grib savus mērķus sasniegt. Šādi filozofijas izpratni pārveidotāji atzinumi pa laikam notiek tādos gadījumos, kad, pētījot pasaules atziņas nosacījumus vienā vai otrā veidā, nonāk pie rezultāta, ka svarīgākais, ja ne vienīgais moments, kas noteic mūsu pasaules priekšstatu, ir mūsu domāšanas spēja. Šī domāšanas spēja tad, vienā vai otri ' i veidā, var tikt atzīta arī par īsto pasaules būtību izteicēju, un, lūk, šis atzinums, ko, starp citu, jaunos laikos suģestēja it sevišķi Kanta filozofija - var pārveidot uzskatu par filozofiskās aktivitātes mērķiem un uzdevumiem. Jagars, ja doma ir īstākā pasaules realitāte, tad filozofijai savos meklējumos pēc šīs realitātes nav nekur jāaiziet no sevis, nav jāvēršas ne uz kādu tai principiāli svešu pasauli, bet gluži otrādi - tai vajag tikai iedziļināties sevī, darīt sevi tīrāku un skaidrāku, un tad tieši pašā filozofijas procesā tā ne tikai atzīs, bet tieši, tā sakot, realizēs īstāko pasaules esamību.…