Džons Loks ir ievērojamākais angļu filosofs un viņa darbi ietekmējuši visu turpmāko filosofijas, it īpaši izziņas teorijas attīstību. Tie atstājuši iespaidu arī uz pedagoģiju, tiesību teoriju un citām zinātnēm. Nozīmīgākais Džona Loka teorētiskais darbs ir ‘Eseja par cilvēka sapratni’. Filosofs strādāja pie šī darba deviņpadsmit gadus. Darbs iznāca anonīmi un īsā laikā guva lielu ievērību.
Šajā darbā iztirzāti visi tā laika fundamentālie jautājumi, un tas ir pirmais sacerējums jauno laiku filosofijas vēsturē, kas speciāli veltīts izziņas problēmām. Atsaucīgi šo darbu uzņēma visi tā laika izglītotie ļaudis, un nosodīja lielākā daļa dažādu konfesiju teologi.
‘Esejā par cilvēka sapratni’ ir ietvertas četras grāmatas, kurās autors runā:
Par iedzimtiem jēdzieniem
Par idejām
Par vārdiem
Par noteiktām un varbūtējām zināšanām
Izstrādādams uzskatus, kas būtiski atšķīrās no tradicionālā teoloģiskā jeb teistiskā pasaules uzskata, kurš atzina cilvēkam līdzīgas pārpasaulīgas būtnes – dieva pastāvēšanu, Loks tomēr nenonāca līdz ateismam. Vairumā gadījumu viņš pauda eistiskus uzskatus – noraidīdams cilvēkveidīga dieva esamību, viņš atzina pārpasaulīgu radošu spēku, dievību, runāja par radītāju utt., kaut arī nekur neprecizēja šīs būtnes funkcijas.
Iztirzādams cilvēka izziņas procesus, Loks pareizi secināja, ka psihe ( kā Loks parasti apgalvoja, dvēsele) pēc savas dabas ir materiāla, taču arī šajā secinājumā viņš nebija pilnīgi konsekvents – nevēlēdamies radikāli atmest visus tradicionālos uzskatus par cilvēku garīgo dzīvi, viņš atzina, ka dvēsele ir nemirstīga. Tā ir acīmredzama pretruna, jo materiālas lietas nevar būt mūžīgas. Šīs pretrunas dēļ Loku kritizējuši gan konsekventi materiālisti, gan arī konsekventi ideālisti.…
