Cilvēka vajadzības un saskarsme

Pēc Ē. Fromma domām, spēcīgākais motivējošais spēks ir cilvēka mēģinājumi atrast savas eksistences cēloni un jēgu. Cilvēks spēj sevi apzināties un atbilstoši sava prāta spējām un iztēles attīstības pakāpei aptvert un risināt savas problēmas, radīt jaunus savas materiālās un garīgās darbības rezultātus. Pašapziņa un prāts var tikt lietoti dzīves problēmas risinot, taču vienlaikus tie liek apzināties ierobežojumus, ieskaitot faktu, ka cilvēks neizbēgami ir mirstīgs. Apzinoties zināmo dzīves traģiku, katrs no mums pieņem gan konstruktīvus, gan destruktīvus lēmumus. Cilvēka prāts ļauj tam apzināties arī citu un citas problēmas, piemēram, ka mēs nevaram paspēt realizēt visas mūsu potences mums atvēlētajā dzīves laikā. Prāts liek rēķināties ar veselību, organisma trauslumu un nepieciešamību iekļauties sīvā cīņā par dzīvi.
Šie faktori konfrontē katru cilvēku ar fundamentālu izvēli: varam izvēlēties veselīgu un produktīvu (radošu) dzīvi, attīstot savas potences, vai izvēlēties bēgšanu no brīvības, pakļaujoties citiem cilvēkiem (un spēkiem), vai mēģinot pakļaut citus sev. Savas brīvības izmantošana var sāpināt, bet tā arī var dot īstu apmierinājumu. Bēgšana no brīvības aklā (vai daļēji apzinātā) pakļautībā rada bezpalīdzības sajūtu, ir bēdu un baiļu pilna, neproduktīva iešana, skatoties atpakaļ. Tā smacē cilvēka būtību.…