Cilvēks kā organizācijas iekšējās vides komponents

Personības jēdziens. Olports (Allport) personību definē kā indivīda to dinamisko organizāciju, kas determinē viņam raksturīgo uzvedību un domas / uzskatus. [1] Mēs esam spējīgi saskatīt veidus, kā cilvēki viens no otra atšķiras, taču mēs neredzam vienu no būtiskākajiem cilvēku unikalitātes veidiem – personību. Personība un pārējie cilvēku modeļi (uzvedība, uzskati un emocijas) būtiski ietekmē cilvēku uzvedību darbā. [3] Kaut arī mēs, runājot par organizācijām, skatāmies uz tām kā kolektivitātēm, nedrīkst aizmirst, ka tās veido atsevišķi indivīdi. Šie indivīdi darbojas organizācijas struktūras un organizācijas kultūras ietvaros. Indivīds darbā tiek izprasts trijos veidos: (1) kā fiziska persona, kam ir noteikts dzimums, vecums, etniskā piederība un izmēra īpatnības, (2) kā persona ar dažādām intelektuālām, fiziskām un sociālām spējām, (3) kā personība, t.i., kāds ar tikai viņam raksturīgu temperamentu, kaprīzēm un rakstura iezīmēm. [2] Hipokrāts 5.gadsimtā p.m.ē. identificēja četras cilvēka dabas: melanholiskais, sangviniķis, flegmatiķis un holeriķis. Vēlāk, 1923.gadā savu personības teoriju izstrādāja Z. Freids, izdalot id (cilvēka instinkti, tieksmes), ego (intelektuālo spēju un perceptuālo spēku izmantošana savu vajadzību apmierināšanai) un superego (reprezentē indivīda internalizētās vērtības un morāles standartus). Menedžmenta izteiksmē id var saistīt ar uz instinktīviem un vajadzībām balstītu stratēģiju, ego – ar operacionālo un izpildu menedžmentu, bet superego – ar darbības formulējumu, nodarbinātības standartiem un organizācijas kultūru. Līdzīgu veikumu ir snieguši arī citi personības pētnieki (K. Jungs, H.Eisenks u.c.).…