Šajā darbā varu apskatīšu gan varu, gan cilvēkus, kam pieder vara kā arī cilvēkus, kuri pakļaujas. Esmu daudz domājusi par šo tēmu sākot jau no bērnības, kad kāds nejauks onkulis sabrauca manu kaķīti. Mans pirmais sašutuma pilnais jautājums un kliedziens bija: “Ar kādām tiesībām viņš tā drīkstēja rīkoties? Kas viņam to ļāva?” Un man nebija jābūt ģēnijam, lai pēc pavisam neilga laika saprastu, ka šai pasaulē atļauts ir viss, kas nav aizliegts. Un tikai tad, kad sāku iet vidusskolā, apjautu, ka pasaule ir tik sarežģīta, ka tikai tādēļ, ka kāds (šajā gadījumā – likums) ir aizliedzis sabraukt mājdzīvniekus, pieaugušie to arī nedarīs! Vēl nežēlīgāk – cilvēki tiek slepkavoti par nepareizajiem vārdiem, kas teikti nepareizajam cilvēkam. Tiek nogalināti cilvēki, jo to reliģija ir citāda nekā pasaules ietekmīgajiem un varenajiem. Manuprāt nepareizi, ka vara tiek izmantota tik nežēlīgi. Tomēr reālā dzīve rāda, ka vardarbība un vara mūsdienās iet roku rokā.
Antīkajā pasaulē ģimene vai polisa tiek skatīts kā dabisks, organisks veidojums, līdz ar to cilvēks tiek izprasts kopības, polisas būtne, t.i. politisks radījums. Jaunlaiku sākumā Makjavelli un Hobss transformē antīko mācību, priekšplānā izvirzot cīņas ideju. Darbā “Valdnieks” Makjavelli sniedz padomus par to, kādam jābūt labam valdniekam. Valdīt nozīmē panākt savu interešu īstenošanos, kaut arī citi tam var pretoties. Šīs ievirzes ekonomiskais saasinājums rodams T. Hobsa traktātā “Leviatāns”, no kura izriet, ka homo homini lupus est – cilvēks cilvēkam vilks. Līdz ar to rodas atziņa par dabisko kopību, no kuras, balstoties uz līgumu, izveido sabiedrību. M. Vēbers izmanto gan jēdzienu “kopība”, gan tam pakārtoto jēdzienu “sabiedrība”, taču, atskatoties uz antīkajām teorijām, būtisku nozīmi piešķir saprašanās konceptam, kurā tiek iekļauts kara, cīņas elements. Cilvēki vienmēr – atklāti vai aizklāti – ir cīņas stāvoklī ar citiem cilvēkiem. Cīņa raksturo cilvēka būtību. …
