Sergeja Averinceva grāmata “Cilvēks un vārds” ir grāmata, kurā ir aprakstītas un izanalizētas vairākas tēmas, kur katrā no šīm tēmām ir apspriesta cilvēka saistība un attieksme pret dažādām pasaulīgām un laicīgām lietām un darbībām. Grāmata ir ļoti cieši saistīta ar agrīnās Bizantijas literatūru un pārsvarā arī grāmatas tēmas visur caurvij agrīnās Bizantijas literatūra, tās vēsture un īpatnības, un viss, kas ar to saistīts. Sergejs Averincevs savā grāmatā “Cilvēks un vārds” ar interesantiem, spilgtiem un atmiņā paliekošiem piemēriem ir lasītājiem atklājis cilvēku kādreizējo attieksmi pret dažādām lietām un parādībām, kā, piemēram, viņu, no mūsdienu attieksmes tik ļoti atšķirīgo attieksmi pret Dievu, gudrību, skolu un citām cilvēkam nozīmīgām un dzīvei nepieciešamām lietām, mācībām un garīgajām vērtībām.
Šīs grāmatas nosaukums oriģinālajā – krievu valodā ir “Agrīnās Bizantijas literatūras poētikas”. It kā ar latviešu versijas – “Cilvēks un vārds” nosaukumu, liekas, ka nav nekā kopīga šiem nosaukumiem. Manuprāt, krievu izdevuma nosaukums – “Agrīnās Bizantijas literatūras poētikas” arī latviešu valodā būtu vairāk piemērots, jo šis nosaukums tomēr vairāk atbilst grāmatas saturam, jēgai un būtībai. Protams, arī “cilvēks” ir grāmatas galvenais varonis, jo cilvēks, tā liktenis, saistība ar kristietību, Dievu un agrīno pasauli caurvij visu grāmatu, visu, kas tajā rakstīts.…