Cilvēks un viņa pastāvēšanas vērtība un vajadzība ir daudz un dikti apspriests temats, bet es vēlējos arī ielūkoties šai tematā no sava skatu punkta un izteikt savas domas.
Es negribu dziļāk iedziļināties domās par to, kā un kad pirmais cilvēks radās un kādi bija tie tik tālie laiki. Jo ne es biju klāt tai laikā, ne arī mani tik ļoti interesē pagātne. Manī ir domas par to, kādēļ mēs vispār esam, kāds ir mūsu uzdevums šeit dzīvojot, un vai mēs vispār kaut nedaudz spējam novērtēt dzīvi.
Cik daudz cilvēks mēģinājis sev uzdot jautājumus par sevi, par to, kāpēc viņš ir šeit, kāda ir jēga un būtība, tik daudz viņš ir atdūries pret atziņu, ka atbildes joprojām nav. Mēs esam sev mīkla, gandrīz tikpat liela, cik neziņa par zvaigznēm un Visumu. Mēs esam gandrīz pārliecināti, ka mums ir sava dvēsele vai gars un sava miesa, tikai miesu mēs esam redzējuši un izzinājuši, bet dvēseli tikai jūtam. Uz to balstoties, rodas tieksme visu neizskaidrojamo “norakstīt” uz gara pasauli – uz tiem taustekļiem, kurus nedrīkst vainot vai iespaidot, jo tie darbojas neatkarīgi no mums.
Diezgan bieži esmu nonākusi pie domas, ka cilvēks ir nožēlojama radība, kam tieksme sevi likt Dieva vietā, tāds, kuru Dievs iecēlis par radības kroni, kam, kā Bībelē teikts, nebūs nokaut, nebūs skaust, zagt un iznīcināt. Bet ja jau tā, tad kādēļ šis “Dieva vietnieks Zemes virsū” ir ap sevi radījis mēslaini, kādēļ, izņemot globālo sasilšanu, gandrīz viss pārējais pasaules bojāejas cēloņu iemesls ir tieši Viņš???…
