Šajā darbā netiks apskatītas cilvēktiesības senajās sabiedrībās, bet gan starptautisko cilvēka tiesību pamatdokumenti, to izveides vēsture, īstenošanas mehānismi un aizsardzība. Svarīgākie posmi no tiesiskā un valstiskā viedokļa, konstitucionālo reformu gaita, tās nozīme ārvalstu konstitucionālajās tiesībās.
Apskatot konstitucionālo tiesību attīstību tiks apskatītas konstitucionālās tiesības un likumdošana, kas regulē konstitucionālo orgānu darbību, cilvēku pilsoniskās un politiskās brīvības, kā arī valsts iekšējo organizāciju.
1.Konstitucionālo tiesību jēdziens.
Konstitucionālo tiesību jēdzienu izprot 3 veidos- konstitucionālās tiesības- tiesību nozare; zinātne un mācību disciplīna.
Apskatot jautājumu par konstitucionālo tiesību pilnveidošanu, vispirms noskaidrojam, ka konstitucionālās tiesības regulē:
1/ indivīda, pilsoņa un visas sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses un
2/ valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses,
3/ kā arī abu pušu savstarpējās attiecības.
Konstitucionālās tiesības reglamentē:
1/ personas tiesiskā statusa pamatus;
2/ sabiedrības un valsts iekārtas pamatus;
3/ valsts formu;
4/ likumdošanas, izpildu un tiesu varas organizāciju un darbību;
5/ valsts pārvaldes un pašvaldību pamatus.
Tādejādi konstatējam, ka konstitucionālo tiesību subjekti ir:
fiziskas personas /pilsoņi, pilsoņu grupas, ārvalstnieki, vēlētāji, deputāti u.c./
juridiskās personas-sabiedriskie veidojumi /valsts organizācijas, partijas, iestādes u.c./
Pēc regulēšanas priekšmeta konstitucionālās tiesības sakrīt ar valsts tiesībām, kas nav publiskās tiesības.
Konstitucionālisms radās kā teorija, kura pamatotoja demokrātiskas valsts iekārtas izveidošanas nepieciešamību, balstoties uz konstitūciju.
Pasaulē pastāv dažādas tiesību saimes, kā romāņu- ģermāņu/kontinentālā/; vispārīgā /paražu/; Āfrikas un Madagaskaras; Indiešu; Musulmaņu; Tālo austrumu tautu un citas.…
