Daudzām lietām, ko ikdienā mēs uzskatām par pašsaprotamām, pamatā ir tas, ko saucam par cilvēktiesībām. Šīs tiesības ietver tiesības dzīvot brīvē, teikt to ko domājam un sagaidīt, ka citi pret mums izturēsies taisnīgi un ar cieņu.1
Cilvēktiesības ir galvenās morālās garantijas, kas neatņemami pieder cilvēkiem visās valstīs un kultūrās. Šīs tiesības ir universālas tādā nozīmē, ka tās piemīt visiem cilvēkiem. Cilvēktiesības ir neatkarīgas, jo tās pastāv un ir pielietojamas kā noteikts kritikas un pamatošanas standarts neatkarīgi no tā, vai tas tiek atzīts un īstenots valstu likumdošanā vai valdību darbībā.2 Cilvēktiesības kā vienota koncepcija visā pasaulē savu iemiesojumu un izskaidrojumu ieguva pēc Otrā pasaules kara. Kopš tā laika cilvēktiesību aizsardzība vairs nav tikai katras valsts iekšējā lieta. Tad arī sākās starptautisku dokumentu izstrādāšana un ratificēšana dažādās valstīs.
Cilvēktiesību neatņemama daļa ir sociālās un ekonomiskās tiesības. Ar sociālo nodrošinājumu tieši saistītas ir:
tiesības uz darbu,
tiesības uz taisnīgu darba atalgojumu,
tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem.
Šīs tiesību normas ir iekļautas arī Darba likumā. Tās savukārt tieši vai pastarpināti ietekmē arī citas tiesības. Piemēram, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, bezdarba u.c. gadījumos. Tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu un mājokli, tiesības uz izglītību.3
Pēdējos gados ir pieņemti daudz jauni normatīvie akti, kas skar darba tiesiskās attiecības. Tas ir darīts, lai sakārtotu likumdošanu atbilstoši Eiropas Savienības direktīvu prasībām. Darba tiesības ir cieši saistītas arī ar cilvēktiesībām. Latvijas Republika ir pievienojusies vairākiem starptautiskiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā. Tajos ir normas, kas paredz cilvēka tiesības uz darbu, taisnīgiem, labvēlīgiem un drošiem darba apstākļiem, vienlīdzīgu attieksmi un diskriminācijas aizliegumu. Šīm normām jābūt ietvertām Latvijas darba tiesisko attiecību regulējošos normatīvajos aktos.
Līdz ar vēlmi iestāties Eiropas Savienībā bija nepieciešams Latvijai pieņemt tādu darba attiecību regulējošu normatīvo aktu, kas atbilstu arī Eiropas Savienības prasībām. Darba likumu kodekss, lai arī būtiski grozīts, kas bija saistītas ar privātuzņēmējdarbības ieviešanu, bezdarbu u.c., bija morāli un juridiski novecojis. 2001.gada 20.junijā Saeima pieņēma Darba likumu, kas stājās spēkā 2002.gada 1.jūnijā. Likums regulē tiesiskās attiecības starp darbinieku un darba devēju, kurās darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem. Savukārt darba devējs apņemas maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Darba likumā noteikti darba tiesību galvenie principi.
Domāju, ka temats ir nozīmīgs tieši no sociālo jautājumu risināšanas viedokļa. Cilvēktiesības – tās ir arī sociālās tiesības. Sociālās tiesības savukārt cieši saistītas ar darba tiesībām. Tiesības uz darbu, labvēlīgiem darba apstākļiem, taisnīgu samaksu ir garants sociālajam nodrošinājumam un cilvēka cieņai atbilstošu dzīves apstākļu nodrošināšanai. To var panākt ar:
divpusējā sociālā dialoga veicināšanu;
sabiedrības informēšanu un konsultāciju sniegšanu par darba attiecību tiesiskajiem jautājumiem;
efektīgu darba strīdu izšķiršanas mehānismu ieviešanu.
Diemžēl situācija likumdošanas jautājumos mainās tik strauji, ka izmantot literatūras avotus ir samērā sarežģīti. Pārsvarā izmantoju publicistiskos materiālus, kas bija pieejami internetā un periodiskos izdevumus. Tipogrāfiskās iespējas, sakarā ar pastāvīgajām izmaiņām likumdošanā, ir diezgan ierobežotas, jo materiālu sagatavošana un izdošana ir darbietilpīgs process. Savukārt internetā ir iespējams operatīvi reaģēt uz dažām jaunām tiesību normām un skaidrot tās. Tādēļ šie materiāli man likās pieejamāki.
Darbā analizēšu Latvijas Darba likumu. Pieskaršos arī tiem cilvēktiesību dokumentiem, kuru normas ir iekļautas likumā un to īstenošanas iespējām dibinot darba tiesiskās attiecības. Darba struktūra veidota, par pamatu ņemot tās Darba likuma normas, kas sasaucas ar cilvēktiesību dokumentos garantētajām cilvēka pamattiesībām. Mērķis – analizēt normas, kā tās darbojas praksē, kādas varētu būt problēmas, un varbūt piedāvāt savus risinājumus. Ja runājam par darba metodēm, tad vienu izdalīt būs grūti. Parasti sintezējas vairākas. Runājot par normas jēgu tā varētu būt analītiskā (teleoloģiskā). Salīdzinošā, ja norma jāsalīdzina ar citu likumu normām, kas skar darba tiesiskās attiecības. Darbā būs izmantotas vairākas pētīšanas metodes.…
