Cilvēktiesību idejas sākotnēji nav meklējamas konkrētos dokumentos, bet drīzāk filozofu traktātos, tādejādi cilvēktiesību vēsturi veido atsevišķas idejas, kas vēlāk tika iestrādātas arī konkrētu valstu deklarācijās. Pirmie demokrātisko ideju principi meklējami sengrieķu un romiešu domātāju darbos, piemēram, Platons darbā Valsts raksturo valsts formas, tai skaitā demokrātiju, savukārt Aristotelis pamatoja taisnīguma ideju.
Cilvēktiesību ideja filozofu tekstos meklējama jau gan antīkajā laikmetā, gan jaunajos laikos un apgaismības laikmetā. Grāmatā Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā uzsvērts, ka senākie rakstītie avoti, kuros skarti cilvēktiesību, pienākuma un atbildības jautājumi, tapuši jau pat pirms antīkā laikmeta, piemēram, Vēdas, Bībele, Korāns, Konfūcija krājumi u.c.1 Jau konkrētākas cilvēktiesību idejas rodamas jaunajos laikos un apgaismības laikmetā (17.-18.gs), jo mainījās sabiedrības domāšana, t.i., „dievišķo tiesību” ideju nomainīja dabiskās tiesības. Jāmin, ka dabisko tiesību teorijas pamatā ir tas, ka cilvēki jau sākotnēji dzīvojuši absolūti brīvi un jau no dabas tiem piemitušas noteiktas dabiskās tiesības, kuras neviens nevar atņemt
Pirmie cilvēktiesību formulējumi dokumentos parādās jau 1215. gadā Anglijā ar Lielo brīvības hartu (Magna Charta), savukārt dabisko tiesību teorijas un 1688.-1689. gada revolūcija bija iemesls Angļu tiesību hartas (Bill of Rights) pieņemšanai, kurā iekļautas gan dabisko tiesību teorijas piekritēja Dž. Loka pamattiesības, gan aizliegtas pārmērīgas soda un drošības naudas, kā arī nežēlīgi un neparasti sodi.2 Tomēr, neskatoties uz dažādiem tiesību dokumentiem, tiesību jēdziens 17. un 18. gs. bija visai ierobežots, jo politiskās tiesības piemita tikai tiem, kuriem piederēja īpašums (izslēdzot sievietes, bērnus, tumšādainos un tos, kuriem nav īpašuma). …
