Cilvēktiesību izcelšanās un vēsturiskā attīstība

Cilvēka stāvoklis sabiedrībā tās attīstības gaitā ir stipri mainījies – tiem tika piedēvēts reliģiozs, ētisks, filozofisks skanējums atkarībā no valdošo klašu sociālās pozīcijas, bet nemainīgi cilvēku tiesību problēmai ir bijis politiski tiesisks raksturs.
Līdz pat XVIII. gadsimtam cilvēka attiecībās ar valsti nebija nekāda juridiska noformējuma, bet vēl viduslaikos, uz tā laika stiprākās autoritātes pamata – Bībeles, – skanēja sludinājumi par to, ka visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi, jo visi tie ir cēlušies no Ādama un Ievas. Dabisko tiesību teorijas un humānisma ietekmē sākotnēji tika atzītas personības tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Šīs teorijas piekritēji bija nonākuši pie atziņas – visi cilvēki ir brīvi, vienlīdzīgi un neatkarīgi, un tiem nav varas par citu cilvēku dzīvību, brīvību un īpašumu.
Vēlāk tika atzīts, ka valsts orgānu varai jābūt ierobežotai1.
Īpaši nozīmīgs solis cilvēku tiesību attīstībā bija buržuāziski - demokrātiskās revolūcijas XVII-XVIII gadsimtā. Šo revolūciju ietekmē tika izveidots ne tikai plašs cilvēku tiesību klāsts, bet arī formālās vienlīdzības princips, kas bija pamats cilvēku tiesību universalitātei un piešķīra tiesībām īsteni demokrātisku raksturu.
Ļoti ilgu laiku gan tiesību zinātnē, gan tautas masās nebija īstas skaidrības par to, kas ir cilvēka tiesības. Lielās franču revolūcijas laikā kā augstākais tiesību princips tika pasludināta brīvība. Kants uzskatīja tās par neatkarību no citu cilvēku patvaļas. Fichte skatījās uz tām, kā iespēju, kas izriet no blakustiesībām - visiem cilvēkiem stāties savā starpā tiesiskās attiecībās uz līguma pamata. Citi gribēja to izteikt kā personības tiesības, vēl citi kā pilnveidošanas tiesības2.…