Antropoģenēze – uzskatu dažādība. Evolūcijas teorija. Viens no vissarežģītākajiem un šobrīd visvairāk diskutējamiem jautājumiem cilvēces senākajā vēsturē. Tā gaitā cilvēks pakāpeniski nošķiras no dzīvnieku pasaules kā īpaša biosociāla būtne. Lielā mērā tas ir arī jautājums par cilvēces pagātnes un aizvēstures hronoloģisko sākumu.
Lai gan valdošais priekšstats par cilvēka izcelšanos un attīstību saistīts ar mūsdienu zinātnes sasniegumiem evolūcijas teorijā, šie visai cilvēcei tik ļoti būtiskie jautājumi tiek skaidroti dažādi.
Mūsdienu zinātnē dominējošā un ar faktiem vispilnīgāk pamatotā ir teorija, kas pierāda cilvēka izveidošanos no dzīvnieku pasaules ilgstošās evolūcijas gaitā. Saskaņā ar bioloģisko klasifikāciju mūsdienu cilvēks ietilps pērtiķu jeb primātu kārtas hominīdu dzimtas cilvēku ģintī. Hominīdu dzimtā ietilpst arī daudzas izmirušās cilvēkveidīgās būtnes, kas ievadīja šīs dzimtas evolūciju. Tuvākā radnieciskā līnija pērtiķu kārtā hominīdu dzimtai ir cilvēkpērtiķu dzimta.
Šķirtne starp cilvēku un dzīvnieku. Cilvēka ilgstošās evolūcijas gaitā pārmaiņas, kas iezīmē mūsu senāko priekšteču “cilvēciskošanos”, norisa ļoti lēnām. Pastāv dažādi viedokļi par to, kad un sākot ar kuru būtni iespējams runāt par Homo ģints sākumu, par senākajām cilvēkveidīgajām būtnēm. Lai risinātu sarežģīto robežjautājumu “cilvēks - dzīvnieks”, antropoģenēzes evolūcijas teorijā pieņemts izvirzīt divus kritērijus – morfoloģisko un sociālo. Morfoloģiskais kritērijs ietver sevī pētāmās būtnes un mūsdienu cilvēka fizisko līdzību, tās ķermeņa uzbūves īpašības, kuras raksturīgas Homo sapiens. Pie tām pieder stāvusstaigāšana, smadzeņu apjoms un uzbūve, galvaskausa struktūras īpatnības, rokas precīzijtvēriens (spēja savienot īkšķi ar citu pirkstu galiem, noturot nelielus priekšmetus un rīkojoties ar tiem) un dažas citas pazīmes.…
