Viens no vissarežģītākajiem un šobrīd visvairāk diskutētajiem jautājumiem cilvēces senākajā vēsturē ir antropoģenēze - cilvēka rašanās jeb mūsdienu cilvēka fiziskā tipa un sabiedrības sākotnējais veidošanās process.
Lai gan valdošais priekšstats par cilvēka izcelšanos un attīstību saistīts ar mūsdienu zinātnes sasniegumiem evolūcijas teorijā, šie visai cilvēcei tik ļoti būtiskie jautājumi tiek skaidroti dažādi. Mūsdienu zinātnē dominējošā un ar faktiem vispilnīgāk pamatotā ir teorija, kas pierāda cilvēka izveidošanos no dzīvnieku pasaules ilgstošas evolūcijas gaitā. To pieņemts saukt par antropoģenēzes evolūcijas teoriju. Saskaņā ar bioloģisko klasifikāciju mūsdienu cilvēks ietilpst pērtiķu jeb primātu (Primates) kārtas hominīdu dzimtas (Hominidae) cilvēku (Homo) ģintī.
Zinātniska interese par antropoģenēzi radās jau 19. gs. vidū, kad Čārlzs Darvins izveidoja teoriju par cilvēka izcelšanos no cilvēkpērtiķa evolūcijas ceļā. Evolūcijas teorija mūsdienu cilvēka - Homo sapiens - attīstību skaidro ar dabiskās izlases sarežģītajiem procesiem. To rezultātā cilvēks atdalās no dabas pasaules kā īpaša būtne.
Ziņas par cilvēka attīstības vēsturi ir nepilnīgas, jo atrasts maz liecību par to. Pirmie cilvēkveidīgie zīdītāji attīstījās no pērtiķu dzimtas apmēram pieciem miljoniem gadu Centrālajā Āfrikā. Viņi nokāpa no kokiem un sāka pārvietoties uz divām kājām. Hominīdi jeb pirmcilvēki vairāk līdzinājās pērtiķiem nekā cilvēkam. Viņi dzīvoja brīvā dabā. Pagāja miljoniem gadu, pirms viņi iemācījās staigāt taisni un viņiem attīstījās smadzenes. Attīstītākās smadzenes veicināja valodas izveidošanos un spēju strādāt kopā. Hominīdi dzīvoja grupās, kopīgi strādāja. Viņi dalījās ar pārtiku, ko ieguva, vācot augļus, saknes, ogas, sēklas un medījot dzīvniekus. Vertikālais stāvoklis atstāja brīvas rokas, ar ko izgatavot darbarīkus un ieročus, iekurt uguni. Viņi dzīvoja alās un nojumēs, ko cēla no zariem un akmeņiem. Pirmie cilvēki lēnām izplatījās pa visu pasauli un drīz noteica dzīvi uz Zemes.…
