Ievads
Cilvēku tirdzniecību „var dēvēt par mūsdienu pasaules verdzību”(1) , tas ir plaši attīstījies smags, starptautisks noziegums. Ik gadu par cilvēku tirdzniecības upuriem kļūst apmēram 700 000 cilvēku, no tiem apmēram tūkstotis upuru gadā ir no Latvijas. Gada laikā šīs noziedzīgās struktūras gūst peļņu, kas pārsniedz 7 miljardu ASV dolāru, tā ir trešā ienesīgākā pozīcija, no visām noziedzības grupām. Tā vairs nav tikai dažu valstu problēma, bet gan ir kļuvusi par starptautisku problēmu un tai pašā laikā par savdabīgu pasaules verdzības fenomenu mūsdienās. Sabiedrībai vajadzētu būt atsaucīgākai kopīgai cilvēku tirdzniecības apkarošanai un cilvēku tirdzniecības upuru respektēšanā un cienīšanā, it īpaši attiecībā pret bērniem. Tā kā Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā šī problēma Latvijai ir kļuvusi vēl aktuālāka, jo ir atvieglotas robežas šķērsošanas procedūras. Latvijas likumdošanā cilvēku tirdzniecības problēma tika definēta 2002. gadā, līdz ar to tā ir samērā jauna problēma(2). Katru gadu Eiropas Savienības dalībvalstīs vistiešākajā nozīmē tiek pārdotas vairāk kā 120 000 sieviešu, no kurām lielākā daļa nāk no bijušajām Padomju Savienības valstīm.
Latvija ir pievienojusies daudzām starptautiskajām konvencijām, uzņemoties starptautiskās saistības cilvēktiesību pārkāpumu novēršanā, tai skaitā arī attiecībā uz cilvēku tirdzniecības novēršanu. Pēdējo gadu laikā Latvija ir kļuvusi gan par cilvēku tirdzniecības upuru sūtītāj valsti, tas ir valsti, kurā tiek savervēti cilvēku tirdzniecības upuri, gan arī tranzītvalsti, tas ir valsti, caur kuru ved cilvēku tirdzniecības ceļi un arī saņēmēj valsti.
Lai varētu risināt kādu problēmu ir no sākuma jāatrod tās izcelšanās iemesli, tādēļ arī pats par sevi saprotams, ka dažādas starptautiskās organizācijas ir veikušas pētījumus, lai noskaidrotu galvenos cilvēku tirdzniecības veicinošos faktorus. Viens no galvenajiem cilvēku tirdzniecības veicinošajiem faktoriem ir cilvēku vēlme atrast labāku dzīvi turīgākajās valstīs. Diezgan šausminoši ir fakti, kas notiek ar sievietēm, kad tās nokļūst cilvēku tirgotāju rokās, proti, vairumā gadījumu tām atņem pases un piespiedu kārtā, turot neatbilstošos dzīves apstākļos ar nelieliem iztikas minimumiem, liek nodarboties ar prostitūciju, bet gadījumā, ja neklausa, tās tiek fiziski iespaidotas vai pat sodītas.
1. Atbildības par cilvēku tirdzniecību tiesiskā reglamentācija
Cilvēku tirdzniecībai ir sena vēsture – viena no tās arhaiskajām formām ir vergu tirdzniecība, kas gadsimtiem ilgi bija nesodāma parādība senajās vergturu valstīs. Laikā no 13. – 19. gadsimtam verdzība pakāpeniski izzuda visās Eiropas valstīs. Kopš 19. gadsimta vergu tirdzniecība bija nosodīta, bet 1885. gadā Berlīnes konferencē 16 valstis pirmo reizi parakstīja līgumu cīņai pret vergu tirdzniecību.(3) Tāpat tika slēgti arī ļoti daudz citu līgumu, kuru mērķis bija novērst un apkarot vergu tirdzniecību. Vislielākā uzmanība tika pievērsta sieviešu un bērnu tirdzniecībai. Tā, piemēram, 1899.gadā Londonā notika starptautisks kongress par cīņu pret sieviešu tirdzniecību, kas saistīta ar to iesaistīšanu prostitūcijā, bet 1902.gada konferencē Francijā pirmo reizi tika izstrādātas vairākas tiesību normas cīņai ar sieviešu tirdzniecību.
Tāpat tika slēgti starptautiski līgumi, piemēram, 1904.gada 18.maijā tika noslēgts starptautiskais līgums „Par balto vergu tirdzniecības apkarošanu”, kas labots ar 1948.gada 3.decembrī apstiprinātu Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas Protokolu. Atbildību par tirdzniecību ar sievietēm un bērniem ieviesa 1910.gada 4.maija starptautiskā Konvencija „Par balto vergu tirdzniecības apkarošanu” ar labojumiem, kas iekļauti 1948.gada 3.decembra Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas Protokolā. Ar 1921.gada 30.septembra starptautisko Konvenciju „Par sieviešu un bērnu tirdzniecības apkarošanu”, kas labota ar 1947.gada 20.oktobra Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas Protokolu, valstīm uzlika par pienākumu izstrādāt likumprojektus par kriminālatbildību personām, kas nodarbojas ar sieviešu iesaistīšanu prostitūcijā un nodarbojas ar sieviešu un bērnu tirdzniecību.
…
