NOBEIGUMS
Četrās nodaļās autore apskatīja cilvēku tirdzniecības regulējumu gan Latvijā, gan starptautiskās konvencijās, kam pievienojusies arī Latvija. Tas ir tikai neliels ieskats gan no teorētiskā viedokļa, gan tiesu prakses, kas attīstījusies astoņu gadu laikā no Krimināllikumā ietvertā regulējuma gan par cilvēku tirdzniecību, gan par personu nosūtīšanu seksuālai izmantošanai ar tās piekrišanu, kam piešķirts noziedzīga nodarījuma sastāvs.
Latvijā tiesiskais regulējums par cilvēku tirdzniecību ir veidots, to pārņemot no konvencijās ietvertā un doktrīnās skaidrojot tajā ietvertos jēdzienus.
Pamatojoties uz konvencijās noteikto, Latvijā ir izveidotas gan tiesībsargājošās institūcijas, kas tieši nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, gan nevalstiskās organizācijas, kas nodrošina saikni ar tiesībsargājošām institūcijām. Tā kā ne visas valstis ir pievienojušās speciālajām konvencijām par cilvēku tirdzniecību, ne visās valstīs ir vienāda institucionālā sistēma ar vienādām iespējām, ne visās valstīs likumdošana ir pielīdzināta citu valstu likumdošanai, īpaši attiecībā uz starpnacionāliem noziegumiem, kas ietver arī cilvēku tirdzniecību, tad cilvēku tirdzniecības apkarošana ir problēma, ar ko saskaras jebkura valsts, neatkarīgi no tā, cik tā būtu attīstīta, jo bez valstu sadarbības cilvēku tirdzniecību apkarot nav iespējams. Protams, var runāt par to, ka pastāv tiesiskās palīdzības lūgumu iespējas caur Interpolu un Eiropolu, bet tie nav pietiekami attīstīti. Lai atklātu cilvēku tirdzniecības noziegumu ir nepieciešama samērīgi ātra valstu reaģēšana uz lūgumu, un viens gads, lai sagaidītu atbildi, kas kriminālprocesu virzītu tālāk, nav ātra reaģēšana.
Arī tiesu praksē nav vienota izpratne par cilvēku tirdzniecības jēdzienu un krimināllikuma normu piemērošanu ar kvalificējošām pazīmēm vai bez tām. Tas, ka nav iespējams noskaidrot citas cilvēku tirdzniecībā iesaistītās personas, nevar būt par iemeslu mīkstāka soda noteikšanai. Problēmjautājums vēl joprojām pastāv par lietas būtiskajiem apstākļiem. Vai cilvēku tirdzniecības upura atrašanās nozieguma vieta ir būtisks apstāklis, pēc kā noteikt sodu, vai nav, vai ir būtiski tas, ka vainīgās personas zina par citu iesaistīto personu esamību vai tikai to nojauš, vai visām vainīgajām personām savstarpēji ir jāsazinās, lai kvalificētu noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts grupā. Tikai tad, kad būs vienota izpratne par šiem jautājumiem, tiesu prakse būs vienota un varēs runāt par atbilstošu sodu piemērošanu.
Cilvēku tirdzniecības problēmu var apkarot tikai starptautiski. Autores priekšlikums ir veidot vienotu institūciju, kas atrastos katrā valstī un kopīgi risinātu cilvēku tirdzniecības lietas, savstarpēji sadarbojoties. Šās institūcijas darbības regulējumam būtu jābūt ar likumu noteiktam, kā arī tā varētu veidot likuma komentārus par cilvēku tirdzniecību, lai veidotu vienotu tiesu praksi. Starpnacionāliem noziegumiem ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība nekā tas ir pašlaik.
…
