Cilvēku un dabas mijiedarbība

Visa cilvēces pastāvēšanas vēsture ir cilvēka un dabas mijiedarbības vēsture. Cilvēks, būdams dabas sastāvdaļa, ir piekļauts dabas likumiem. Vienlaikus viņš kā saprātīga un radoša būtne arvien vairāk un prasmīgāk izmanto dabas vidi un dabas procesus savas eksistences nodrošināšanai.
Cilvēces pirmsākumos dabiskā barības bāze noteica cilvēku skaitu un ataudzes tempus, atšķirīgā dabas vide veidoja cilvēku rasu, dzīvesveida, vēlāk – saimniekošanas veida īpatnības. Bezspēcība un bailes no draudīgajiem dabas spēkiem radīja reliģiju.
Pašreizējā zinātnes un tehnikas attīstība vēl nedod cilvēkam iespēju ietekmēt vai novērst stihiskās dabas katastrofas, labākajā gadījumā – tikai spēju tās paredzēt (zemestrīču prognozes ASV un Japānā, globālie meteoroloģiskie novērojumi un viesuļvētru brīdinājumi) vai mazināt to iespējamos postījumus: cilvēki izvēlas atbilstošu dzīvesvietu (lavīndrošas kalnu nogāzes), piemērotu apbūvi (seismiski izturīgas ēkas Japānas pilsētās) vai veic aizsardzības pasākumus (aizsargdambju būve, aizsarg stādījumu ierīkošana). Kamēr cilvēki vēl nav iemācījušies savaldīt postošos dabas spēkus, stihiskās dabas katastrofas var uzskatīt par globālu pasaules problēmu. Diemžēl daudzas no tām cilvēki provocē paši ar neapdomīgu un nepareizu rīcību (zemes iegruvumi derīgo izrakteņu ieguves vietās, noslīdeņi un lavīnas, smilšu un putekļu vētras apgabalos ar noplicinātu augāju, plūdi vai augsnes sasāļošanās, ja nepareizi tiek ierīkoti aizsprosti vai apūdeņošanas sistēmas)…