Beidzoties 1. pasaules karam Vācija parakstīja miera līgumu ar sabiedrotajiem, tika atbruņota un tai nācās atteikties no savām iekarotajām teritorijām. Neskatoties uz to Vācija bija spiesta maksāt reparācijas. Šajā laikā kad Vācija izveda savu karaspēku no iekarotajām teritorijām, šo teritoriju iedzīvotājiem radās iespēja izveidot pašiem savas valstis. Tā pēc 1. pasaules kara izveidojās virkne jaunu valstu: Igaunija, Lietuva, Somija, Polija, Čehoslovākija, Ungārija, Dienvidslāvija un Albānija, tostarp arī Latvija.
Tautas padomes nodibināšana.
Sabiedroto uzvarām Francijas frontē sekoja Vācijas revolūcija un tās militārās varas galīgs sabrukums. Vācija bija spiesta 1918. g. 11. novembrī parakstīt pamiera līgumu, pieņemot visus Sabiedroto noteikumus. Tā bija spiesta atteikties arī no Brestļitovskas miera līguma, tā pat apsolījās izvākt savus karapulkus no Baltijas zemēm laikā kādu noteiks Sabiedrotie. Šāds Vācijas varas sabrukums novērsa vienu no galvenajiem šķēršļiem kas, kavēja latviešu cenšanos pēc neatkarības. Izmantojot labvēlīgo situāciju, vajadzēja tikai pašiem latviešiem vienoties savā starpā par to, kas lai uzņemtos neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanu un organizēšanu. Šai jautājumā iesākās sarunas starp Nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka locekļiem. Beidzot 17. novembrī panāca galīgu vienošanos, nodibinot pilnīgi jaunu organizāciju – Latvijas tautas padomi. Tā sastāvēja no dažādu politisko partiju pārstāvjiem, pie kam katru partiju reprezentēja noteikts deputātu skaits. Zināmu vietu skaitu Tautas padomē atvēlēja arī mazākumtautību deputātiem, lai jaunā organizācija reprezentētu ne tikai latviešu tautu, bet visus Latvijas iedzīvotājus. Līdz Satversmes sapulces sanākšanai Tautas padome uzņēmās suverēno varu Latvijā. Par savu priekšsēdētāju Tautas padome ievēlēja J. Čaksti, par biedriem – M. Skujenieku un G. Zemgalu. Pagaidu valdības jeb pirmā ministru kabineta sastādīšanu uzdeva K. Ulmanim. Tautas padome nolēma jau nākošā dienā, 18. novembrī proklamēt Latvijas valsts nodibināšanu.…
