Kopumā izskatījās, ka Maļenkovs un Molotovs ir politiski sakauti, tomēr vēl sekoja pēdējais posms cīņā par varu. Hruščovs pats, šķiet, nemanīja, kā augstākajā partijas orgānos savācās tā kritiskā to cilvēku masu, kas bija uz viņu apvainojušies, tie bija Maļekovs un Molotvs, kā arī Kaganovičs un Vorošilovs. Viņiem nebija nekā kopīga, izņemot vienu – novākt Hruščovu, kā dēļ viņi arī apvienojās, tāpat kā to bija darījuši 1953. gadā pret Beriju. Tomēr jāsaka, ka viņi visi sevi pārvērtēja un savukārt nenovērtēja Hruščovu. Viņi iedomājās, ka viņiem viegli izdosies gāzt Hruščovu un tad viņa vietā stātos Molotovs. Izšķirošais šiem cilvēkiem bija Partijas 20. kongress (1956. gada), kur pazuda pēdējās Hruščova pieticības atliekas un viņš sāka pieņemt visus lēmums pats, neapspriežoties ar CK. Tāpēc 1957. gada 18. jūnijā CK Prezidija sapulcē Hruščovam tika izteiktas visas pretenzijas. Šajā sapulcē sazvērnieki priekšsēdētāja vietā ielika Bulgaņinu un sāka lamāt Hruščovu. Viņam tika piedāvāts ieņemt Lauksaimniecības ministra posteni, kā arī tika nobalstos par to, ka viņam jāatstāj 1. sekretāra amats (7 balsis pret 4). Atbilstoši noteikumiem (Prezidijs pieņem lēmumus, CK tos formāli sankcionē) Hruščovam vajadzēja padoties, taču notika negaidītais un viņš tam nepakļāvās. Viņš nojauta, ka CK biedri – apgabalu komiteju 1. sekretāri – viņu atbalstīs cīņā pret veco gvardi un piedos viņam šādu kārtības pārkāpšanu. Tāpēc viņš (un Mikojans) pieprasīja, lai sēde tiktu atlikta, līdz tajā varēs piedalīties visi Prezidija locekļi un locekļu kandidāti, kā arī visi CK sekretāri, kas arī notika. Neiedziļinoties sīkumos, jāatzīmē, ka šī pēdējā cīņa par varu ilga līdz pat 28. jūnijam un tas bija viens no neparastākajiem CK plēnumiem padomju vēsturē, jo Hruščovs izmantoja Staļina noziegumu faktus, lai sakautu savus ienaidniekus. Rezultātā Hruščova sāncenši tika publiski denuncēti un zaudēja augstos amatus, taču palika partijā. Un tādejādi tieši Hruščovs bija uzvarējis 4 gadus ilgušajā cīņā par varu pēc Staļina nāves.
Noslēdzot var teikt, ka ironiskā kārtā cilvēks, kas tūlīt pēc Staļina nāves (un arī viņa laikā) netika uzskatīts par nopietnu konkurentu vai vispār konkurentu neizbēgamajā cīņā par varu (jo nebija likumīgi noteikta varas mantošana un Staļins nebija atstājis tiešu pēcteci) noteica galvenos šīs cīņas pavērsienus un visbeidzot to uzvarēja. Jāsecina, ka Hruščovs ļoti veiksmīgi prata slēpt savu patieso dabu gan Staļina laikā un vēl jo vairāk pirmajā laikā pēc viņa nāves, tādejādi maldinot savus konkurentus, kas bija vai nu pārāk apjukuši jaunajā kārtībā (Maļenkovs) vai arī pārāk steidzās ieviest šo jauno kārtību (Berija). Tomēr ielūkojoties tālākajos notikumos var redzēt, ka viņa uzvara nebija ilglaicīga un viņa varas gadi bija salīdzinoši neilgi, tāpēc var pieņemt, ka šī viņa iegūtā uzvara nebija pilnīga un arī, ka viņš bija radījis precedentu tam, kā gāzt pretiniekus.
…
