Civiltiesības. Vispārīgā daļa

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados juristiem nācās ieguldīt lietu darbu pieskaņojot un atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību aktus atbilstoši
XX gadsimta beigu tiesību izpratnei. Civillikuma apkopošanai
juristi radīja veselu normatīvo aktu paketi. Tomēr šie likumi
nebūtu uztverami tikai aizstājējlikumu nozīmē vien, jo bez tā šie
likumi pildīja arī patstāvīgas funkcijas un kalpoja kā Civillikuma apakšnozares.
Līdz 1937.gadam Latvijas Republikā nebija izstrādāts vienots civillikums. Tādējādi Latvijas Republikas civiltiesības veidoja
nevis vienotu tiesību sistēmu, bet “tiesību peļķes”. Civillikuma pirmatnējā izstrāde uzsākta 1920.gadā un pabeigta tikai pēc septiņpadsmit gadiem. Izstrādātā kodifikācijas, kas veidota pēc Romiešu
tiesību institūciju sistēmas un principiem, par paraugu ņemot arī
Francijas 1804.gada civilkodeksu, pieņemta 1937.gadā un stājās
spēkā 1938.gada 1.janvārī. Ar to tika atcelti iepriekšējie civiltiesiskās attiecības regulējošie normatīvie akti:
1)Latgales civillikums;
2)Latvijas Civillikums (precīzāk Baltijas vietējā likumu krājuma
III daļa);
3)Vispārējais Zemnieku nolikums (jeb viena no Krievijas likumu kopojuma daļām);
4)1861.gada 13.janvāra Vidzemes Zemnieku likums;
5)1817.gada 25.augusta Kurzemes Zemnieku likums;
6)1921.gada 1.februāra Latvijas Republikas likums par laulību
(I-VII daļa).
Jaunais izstrādātais Civillikums reformēja morāli novecojušās
un savu laiku pārdzīvojušās privāttiesiskās attiecības. Tas strukturāli
tika iedalīts četrās daļās – ģimenes tiesību, mantošanas tiesību,
lietu tiesību un saistību tiesību daļa.…